local-stats-pixel

Neklusē(8)18

206 1

- Ko tieši tas maina? - Aleksandra uzdeva tiešu jautājumu un uzmanīgi nopētīja Selīnas sejas izteiksmi, kas pašreiz nepauda neko. Zinot Selīnu, ja viņa nevēlēsies, lai citi nolasa sievietes domas un emocijas, tad būs neitrāla, seja nepaudīs un neizteiks neko, tas būs neiespējami.t. Un tagad tā arī bija, un tas tikai vairāk nokaitināja Aleksu.

- It kā tu nezinātu, kā viņš izrīkojas ar sievietēm. Paņem viņas priekšā un no rīta aiziet tā, it kā nekas nebūtu noticis, vai vienkarši izliek ārā pa durvīm. - Selīnai bija taisnība, tā viņš parasti izrīkojās ar sievietēm, un to zināja visi, taču sievietes vienalga viņam lipa klāt kā bites pie medus poda, gulēja ar viņu un tad sūdzējās, kā viņš izrīkojies ar viņām. Aleksa nemaz nešaubījās, ka drīz tiks izveidota Stefana vudū lellīte un visas pēc kārtas sāks durt tajā adatas atriebjoties.

- Jā, daudzos pasākumos esmu dzirdējusi tos bēdu stāstu, viņas pašas ir vainīgas. - Aleksa noteica, un viņai bija taisnība. Neviens nelika līst Stefana mašīnā, iet viņam līdzi vai siekaloties ap viņu un flirtēt. Katrā pasākumā Stefanam blakus bija cita sieviete vai arī viņš ieradās viens pats un tad nozuda ar kādu.

- Tad padomā, ja viņš tevi vēl nav ievilcis gultā, bet vienalga grib būt tavā tuvumā un vakar tevi mierināja, tātad tu viņam noteikti neesi viens nakts sakars un tur ir kaut kas vairāk. - Selīna izteica minējumu, un Aleksa, pat negribot, sāka aizdomāties par to. Viņš tikpat labi vakar varēja izmantot situāciju un ievilkt viņu gultā, jo ja sieviete ir viegli ievainojama, tad viņu ir pavisam viegli ievilkt gultā, un tas nesagādā nekādas problēmas. Bet varbūt bija tieši otrādi, un ar šādu attieksmi Stefans parādīja, ka negrib neko vairāk, ka varbūt vēlas, lai viņi būtu tikai draugi?

- Varbūt viņš vēlas, lai mēs esam un paliekam tikai draugi? - Sieviete piecēlās kājās, ielika kafijas krūzi izlietnē un sāka to mazgāt, tad vienkārši to pameta izlietnē un pagriezās pret Selīnu.

- Es to noskaidrošu. - Selīna apņēmīgi paziņoja.

- Nē, tu neko nedarīsi. - Aleksandra iesaucās, bet tikpat ātri sāka pārdomāt savu teikto. Viņa vēlējās zināt patiesību un to, ko viņš īsti vēlējās no sievietes, lai beigās kāds nepaliktu ar saulauztu sirdi, ja tas vispār bija iespējams.

- Labi, noskaidro. Redzēsim, kas Stefanam ir padomā. - Selīna ļauni pasmīnēja, un Aleksa, to ieraugot, sajuta, ka nekas labs nesekos. Viņa zināja, kā no cilvēka izvilkt patiesību. Tiklīdz Selīna vēlējās kaut ko teikt, tā pie durvīm atkal kāds piezvanīja.

- Paliec. - Aleksa noteica, jo vēlējās vēl aprunāties ar Selīnu, viņai tomēr bija vēl vairāki jautājumi. Aleksa ātri aizgāja līdz durvīm, paskatījusies ekrānā, viņa smagi nopūtās un ievilka elpu. Tur stāvēja māte un tēvs. Pagaidām viņi bija pēdējie cilvēki, ko Aleksa vēlējās redzēt. Tomēr viņa atvēra durvis, ielaida vecākus iekšā un ar aukstu, vienaldzīgu sejas izteiksmi sakrustoja rokas priekšā. Sieviete vēroja savus miesīgos vecākus, pret kuriem ar katru dienu zuda mīlestība un cieņa, ja vien tā var zust, tad tas notika starp viņu un vecākiem.

- Nu redzi, ko viņš tev ir nodarījis! - Māte nikni iesaucās un nolika savu somiņu uz skapīša, kas stāvēja pie durvīm. Viņa, kā vienmēr, izskatījās savā elementā, blondie mati bija sasieti rūpīgā, perfektā copē, zilās acis bija ledus aukstas un vienaldzīgas, melnā kleita piegūla pie sievietes auguma, un sarkanā žakete tikai papildināja efektu, viņa patiešām izskatījās lieliski.

- Tu vispār zini, kurš man to nodarīja? - Aleksa uzreiz iesaucās un redzēja, ka tēvs viņu uzmanīgi vēro un neizskatās diez ko iepriecināts, tas tikai apliecināja, ka meitas un vecāku attiecības nav tās labākās.

- Stefans Stenfords. - Aleksa šokā noelsās un veltīja mātei naidīgu skatienu.

- Dmitrijs Vladislavs. Viņš vakar ieradās pie manis darbā un sāka kaut ko murgot par to, ka es būšot viņa sieva, un pēc tam, kad es viņu pasūtīju trīs mājas tālāk, viņš man sāka sist. Labi, ka cilvēki izdzirdēja manus kliedzienus. - Sieviete turējās, lai nesāktu kliegt un ārdīties dusmās par to, ka māte nepatiesi apvaino Stefanu. Aleksa zināja, ka Stefans viņai nemūžam nenodarītu pāri, fiziski iespaidojot, jo, atšķirībā no tā krievu oligarha, viņš bija īsts džentelmenis un godīgs cilvēks.

- Tev ir jāatceļ apsūdzība pret viņu, es neticu, ka viņš tev ir to nodarījis. - Tēvs uzreiz iesaucās, un Aleksa valdījās, lai patiešām nesāktu kliegt, jo vecāki neticēja savai meitai, un kaut ko tādu apzināties patiešām bija sāpīgi, lai gan tā nebūt nebija pirmā reize, kad vecāki viņai neticēja un uzskatīja, ka meita melo.

- Redziet? Tur ir durvis. Ejiet prom, es neatcelšu apsūdzību. - Aleksandra noteica un ar roku norādīja uz durvīm. Viņai vairs nebija vēlmes redzēt vecākus un klausīties pārmetumos.

- Ko tu teici? Tev ir jādara tas, ko mēs liekam, mēs esam tavi vecāki! - Tēvs stingri noteica un paspēra soli uz meitas pusi. Aleksa juta, ka sirds sāk bailīgi sisties ātrāk un tad uzrodas zosāda. Viņa zināja, kāds ir tēvs un cik tālu viņš var aziet.

- Es esmu pieaugusi un pati lemju par savu dzīvi. Vairs nav sešpadsmitais gadsimts, kad bērni klausīja vecākus, ir divdesmit pirmais gadsimts, un pieauguši bērni paši lemj par savu dzīvi, un parasti vecāki bērnus respektē. - Aleksandra drosmīgi noteica, viņai jau bija apnicis visu laiku klausīties mātes un tēva pārmetumos un klusēt, lai nekas nenotiktu. Šoreiz viņas mērs bija pilns. It visa bija par daudz, it īpaši vecāku pāridarījumu un mūžīgās komandēšanas. Tēvs paspēra vēl vienu soli uz priekšu, un Aleksa nepaspēja atkāpties, kad tēvs pacēla roku un iesita viņai pa vaigu. Viņa iekliedzās no sāpēm. Ar asarām šoku acīs viņa pagrieza seju pret tēvu, pieliekot kreiso roku pie sūrstošā vaiga, ko tagad rotās vēl lielāks zilums. Sāpes atkal caurstrāvoja vaigu, un tas tagad sāka sūrstēt.

- Ko jūs darāt? - Viņa izdzirdēja Selīnu iesaucamies. Sieviete paskatījās uz Aleksu un tad uzmeta naidīgu skatienu viņas vecākiem.

- Nejaucies, kur tev nevajag, citādāk tu... - Viņas tēvs iesāka, bet nepabeidza, Selīna pagāja soli uz priekšu un palocīja galvu, paskatoties uz viņu ar viltīgu smīnu.

- Citādāk, tu man sitīsi tāpat kā tavai miesīgai meitai? Tad ko tu gaidi, sit! Nu, iesit man!- Selīna noteica, izskatījās, ka viņai nebija bail no vīrieša, kas stāvēja viņas priekšā.

- Nobijies, jā? Pareizi, jo tu zini, kas ir mans vīrs un ko viņš ar tevi izdarīs, ja tu man kaut pirkstu piedursi. Aleksa ir kopā ar Stefanu, tāpēc lieciet viņu mierā. - Selīna to izteica ar tādu naidu, ka tas pat bija jūtams gaisā.

- Tu to vēl nožēlosi. - Aleksandras tēvs to sacīja, lūkojoties uz savu meitu, un tad pagriezās, māte uzmeta meita tādu skatienu, kas lika domāt, ka viņa kaunējas par tādu meitu, un tad abi jau bija ārā no dzīvokļa. Durvis ar skaļu blīkšķi aizcirtās pēc viņiem. Selīna jau vēlējās apskaut draudzeni, bet Aleksa pacēla roku, lai viņo to nedarītu. Viņa noslaucīja asaras un ievilka elpu. Sieviete neraudās cilveku, kas viņu nemīl un drīz sāks arī ienīst, dēļ. Natālija bija pēdejā, kas mīl Aleksu. Tad tikai mazās māsas dēļ viņa raudās, ja tas būs nepieciešams, lai gan cik bieži tas jau tika darīts, jo Natālija ļoti cieta savas slimības dēļ.

- Aleksa... -

- Viss ir kārtībā, es neraudāšu viņu dēļun gan jau pārdzīvošu arī šo sitienu. - Aleksa auksti noteica un pagriezās, lai ietu atpkaļ uz virtuvi. Lai cik ļoti viņa nesāktu ienīst savu vecākus un mīlestība lēnam sāktu izzust, tomēr sirds sāpīgi iesmeldzās par vecāku pāri darījumiem un izturēšanos. Taču ja Aleksa nosolījās, ka neraudās viņu dēļ, tad tā arī darīs. Aleksandra zināja, ka ir stipra un nepieļaus, lai kāds redzētu viņu vāju, kā to redzēja Stefans.

206 1 18 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 18

0/2000

daaaaamn... emotion 

4 0 atbildēt
Perfekti💞☺️, kad nākamā?
4 0 atbildēt

Ideāli kā vienmēr  emotion  Ar nepacietību gaidu  nākamo

2 0 atbildēt

💕💕💕💕💕💕💕💕💕💕💕💕💕💕💕💕💕💕💕💕💕💕

2 0 atbildēt
Pretīgi
1 9 atbildēt