Es esmu atpakaļ! Un tagad nodaļas noteikti būs biežāk, man ir brīvāks laiks un arī viss pārējais ir sakārtots! Gaidu jūsu atsauksmes un komentārus. Bučas. :*
Jūsu, tommygirl.
Kad Aleksandra no rīta pamodās, sieviete nesajuta Stefana rokas ap savu augumu, un, no vienas puses, tas viņu apbēdināja, bet, no otras, lika sajusties labāk. Vismaz viņa varēs mierīgi padomāt, kamēr Stefana nebūs blakus. Viņai vajadzēja izprātot, kā labāk visu sakārtot un darīt, kā saprast, ko īsti viņa juta pret Stefanu, lai gan to bija grūti saprasti. Bet visvairāk viņa gribēja zināt, ko īsti Stefans juta pret viņu, ja vien vispār kaut ko juta un tā nebija tikai spēle priekš viņa. Viņa piecēlās sēdus un, paskatoties uz spilvenu, kas bija blakus, ieraudzīja zīmīti. Aleksa to paņēma un atvēra vaļā.
„Piedod, ka nepaliku pie tevis, bet man jāstrādā. Vakarā būšu atpakaļ. Es tagad vēlētos būt pie tevis. S.S.”
Lasot pēdējo teikumu, uz sievietes lūpām izlauzās nodevīgs smaids, jo šis vārds, „vēlos” savā ziņā izteica tik daudz, tas nebija „gribu”. Viņš vēlējās, un tas pat lika ietrīsēties viņas sirdij. Aleksa nolika zīmīti uz naktsgaldiņa, pulkstens uz tā rādīja jau deviņus no rīta. Viņa izstaipījās un izkāpa no gultas, paņemot melno zīda halātu, kas stāvēja uz gultas malas, un uzvelkot to. Pieceļoties no gultas, galva mazliet sareiba, bet sieviete to ignorēja un gāja tālāk uz vannas istabu, lai redzētu, kā viņa šobrīd izskatījās. Iegājusi vannas istabā, viņa ievilka elpu un tad paskatījās spogulī. Kreiso aci rotāja pamatīgs zilums, kas izskatījās vēl sliktāk nekā vakar. Uz lūpas kaktiņa vēl arvien sārtojās brūce, un vaigs bija piepampis. Tas bija iekrāsojies dzeltenīgi zilganā krāsā. Viņa neizskatījās īpaši labi. Aleksa nopūtās, saprazdama, ka ilgi nevarēs rādīties sabiedrībā. Ja kāds paparaci uzķers foto ar viņas šībrīža izskatu, tas varēja izraisīt skandālu - vēl lielāku, nekā tas bija pašreiz, un to sieviete vēlējās vismazāk. Viņa nometa drēbes uz zemes, sasēja matus augstā copē un iegāja dušā, lai sevi kaut cik nomierinātu un nedomātu par savu izskatu. Aleksa atgrieza karsto ūdeni un nopūtās, sajūtot silto ūdens strūklu, tas viņai, savukārt, lika sāk domāt par Stefanu. Kapēc viņam tik ļoti rūpēja Aleksa? Kapēc viņa vīrieša rokās nomierinājās? Bija tik daudz jautājumu, bet ne uz vienu neatradās īsti atbilde, un viņa pat nezināja cilvēku, kas varētu tās sniegt. Ketrīna noteikti ne, viņa ir Stefana māte, un māte vienmēr pastāvēs par savu bērnu, vienalga, ka viņa zinātu dēla īsto dabu un to, kāds nelabojams brunču mednieks viņš ir. Viņa tomēr mīlēja savu bērnu. Kad Aleksandra beidza mazgāties, nogrieza ūdeni un izkāpa no dušas, viņa paņēma baltu dvieli, veikli noslaucījās un aptina to sev apkārt. Tad Aleksa atkal piegāja pie spoguļa un paskatījās uz sevi. Nekas nebija mainījies, viņa izskatījās šausmīgi. Ja kāds viņu ieraudzīs šadā paskatā, tad nobīsies un sāks uzdot jautājumus, tāpēc viņa samierināsies ar to un neies ārā no dzīvokļa, līdz zilumus varēs nosmaskēt ar kosmētiku. Aleksa aizgāja līdz skapim un iegāja tajā iekšā. Viņa paņēma melnu apakšveļu un, nometot dvieli, uzvlika to, tad paņēma melnus legingus un pa virsu uzrāva platāku t-kreklu, jo mājās sieviete tā jutās ērti un brīvi. Aleksa vāji pasmaidīja spoguļattēlam, lai kaut cik sevi uzmundrinātu un justos mazliet labāk, bet vienīgais, kas tagad varētu viņai likt justies labāk, bija Stefans. Tikai viņa rokās sieviete jutas droša un pasargāta un pati palika mierīga, jo likās, ka līdz ar viņa apskāvienu zuda visas raizes un problēmas un ne par ko vairs nebija jauztraucas. Aleksandra nopurināja galvu, viņai bija jābeidz domāt par Stefanu, vispirms bija jānoskaidro, kāpēc viņš šādi izturējās, un tad varbūt viņa varēs šādi domāt par Stefanu Stenfordu. No domām sievieti iztraucēja durvju zvans, viņa dziļi ieelpoja un tad smagi nopūtās. Laikam pašlaik viņu neviens neatstās vienu un neļaus pārdomāt savu dzīvi. Aleksandra nesteidzās. Viņa lēni aizgāja līdz durvīm un, paskatoties mazajā ekrānā, kas bija pie durvīm, ieraudzīja, ka pašreiz tur stāvēja pati Selīna Stenforda. Aleksa izbolīja acis un nopūtās. Selīna noteikti nebija atnākusi tāpat vien, bet, no vienas puses, tas bija pat labi. Varbūt beidzot būs iespēja vairāk uzzināt par Stefanu kā vīrieti, jo Selīna tomēr bija viņa brāļa sieva. Aleksandra plaši atvēra durvis un ielaida Selīnu iekšā.
- Labrīt. Kur tu tik ilgi kavējies? - Selīna sasveicinājās, noskūpstīja sievietes labo vaigu un tad ar šķību, greizu aci novērtēja Aleksas izskatu. Selīna, atšķīrībā no Aleksandras, tagad izskatījās satriecoši. Piķa melnie mati, spīdēja un uz muguras veidojās graciozās lokās, smargdzaļās acis mirdzēja laimē. Violetā kleita, lieliski izcēlas viņas augumu, melnās augstpapēžu kurpes tikai to visu akcentēja. Viņa patiešām izskatījās satriecoši.
- Man šodien prāts nevedas uz steigšanos. Kafiju dzersi? - Aleksa nevērīgi attrauca, un abas sievietes devās uz virtuvi.
- Protams, un tu neizskaties īpaši labi. Zini, es pilnīgi pa gabalu sajūtu Stefanu. - Selīna noteica, un Aleksa neticībā iepleta acis, tas viņu šokēja.
- Stefans ir darbā, un es zinu, ka izskatos briesmīgi. - Aleksandra vīrieša vārdu centās izrunāt nevērīgi, bet tas bija diezgan grūti, jo tieši vakar viņš mierināja Aleksu, un tas viņai tajā brīdī arī bija vajadzīgs.
- Viņš palika pa nakti pie tevis. - Selīna to izteica kā secinājumu, nevis uzdeva jautājumu. Tā sieviete mēdza būt patiešām kaitinoša, viņai bija pārāk precīza nojauta, Aleksa pie sevis nodomāja un, ieejot viruvē, ieslēdza kafijas automātu, lai dabūtu arī sava ikrīta kafiju.
- Sasodīts, kā tu zini, ka te ir bijis Stefans? - Aleksandra uzreiz attapās un nikni paskatījās uz Selīnu, kas, savukārt, eņģeliski smaidīja.
- Man ir burvīga vīra māte. - Tagad Aleksandrai viss bija skaidrs.
- Un kur ir tavi dvīņi? - Aleksa uzreiz pajautāja, cerot, ka tas novērsīs Selīnas domas no Stefana. Pašreiz viņa tomēr nevēlējās runāt par Stefanu.
- Manus dvīņus pieskata abi vecvectēvi. Kad Raiens ieminējās par auklīti, visa ģimene vēlējās viņu noslakēt, it īpaši abi vecectēvi. Tātad mani dēli noteikti tagad pat nav mājās. - Selīna to noteica ar platu smaidu uz lūpām. Viņas acis, likās, iemirdzējās vēl lielākā priekā, viņa patiešām bija laimīga, un to varēja uzreiz redzēt sievietes skatienā. Aleksandra tikai priecājas par Selīnu, viņa bija pelnījusi būt tik laimīga.
- Ģimene vislabāk spēj pieskatīt un audzināt bērnus. - Aleksandra pasmaidīja, to sakot, jo tā patiešām bija. Ja vien viņai bērnībā būtu bijuši mīloši vecāki, kā tas bija Selīnai un Raienam, Stefanam... Viņiem bija palaimējies ar tādu ģimeni.
- Nemaz nešaubos, vakar Raiens bērniem jau sāka lasīt priekšā juridiskos pantus un likumus. Es teicu lasīt pasaku, viņš kā advokāts vārdu "pasaka" iztulkoja kā "juridiskie likumi un panti". - Selīna izbolīja acis, un Aleksandra skaļi iesmējās.
- Vismaz laicīgi apmāca bērnus. - Aleksandra noteica un pasniedza Selīnai melnu kafiju bez cukura un piena - tieši tādu, kāda viņai garšoja. Savai kafijai viņa pielēja klāt pienu, tad sieviete apsēdās pretī uz augstās letes. Brokastis viņa pati nevēlejās ēst, jo nebija nemaz nebija apetītes.
- Tas ir Raiena stilā, darīt to, ko nevajag, vismaz pašlaik. - Selīna noteica un tomēr sirsnīgi pasmaidīja.
-Labi, tagad runāsim ne par mani un manu ģimeni, bet par tevi un Stefanu. - Aleksandra iepleta acis un nevainīgi pasmaidīja, tā bija pēdējā tēma, par ko viņa pašlaik vēlējās runāt. Selīna pārāk labi prata izvilkt no cilvēka sev vajadzīgo informāciju un mācēja to izdarīt tā, lai cilvēks to izstāstītu labprātīgi. Aleksandra nešaubījās, ka dienās viņa būs izcila advokāte.
- Labi, tad pastāsti man vairāk par Stefanu. Vai tikai viņš ar mani nespēle spēlītes!? - Aleksandra cieši un nopietni skatījās acīs Selīnai, un uz sievietes lūpām izlauzās atzinības pilns smaids.
- Cik reizes jūs esat pārgulējuši? - Selīna uzreiz pajautāja, Aleksa aizrijās ar kafiju, ātri nolika kafijas tasi uz galda un tad paskatījas uz Selīnu, kas izskatījās mazliet nobijusies.
- Nevienu, un beidz uzdot tik tiešus jautājumus, ja nevēlies mani nonāvēt pirms laika. - Viņa beidzot atguva normālu elpu un rokās atkal paņēma kafiju.
- Es nesparotu, viņš tevi vēl nav ievilcis gultā? - Selīna šokēti pajautāja, jaunā sieviete patiešām izskatījās pārsteigta, to lieliski varēja redzēt viņas sejā. Acis bija ieplestas neticībā, mute bija mazliet pavērta un izskatījās, ka viņa cenšas aptvert Aleksas teikto.
- Nē, pagājušajā naktī, es viņam dabūju lūgt, lai viņš vismaz miegā mani apskauj un paliek pie manis, jo viņš gribēja iet gulēt uz dīvāna. - Aleksandra uzmanīgi noteica, un viņai atkal likās, ka, atsaucot to visu atmiņā, ķermenis saspringa, bet sirds atkal viegli ietrīsējās.
- Tas daudz ko maina. - Selīna klusi noteica, bet Aleksa to dzirdēja un jautājoši paskatījās uz draudzeni, kas, izskatījās, bija dziļi aizdomājusies. Viņa gribēja zināt, ko tieši tas maina.
