Aleksandra sakārtoja matus pāri kreisajam plecam, tad no spoguļgaldiņa paņēma sarkano lūpu krāsu un, paliecoties uz priekšu, to viegli un uzmanīgi uzklāja uz lūpām. Tad viņa atliecās un nopētīja sevi spogulī. Sarkanā kleita izcēla sievietes augumu un ideāli tam piegūla, dekoltē izcēla krūtis, divas platas lences stiepās pāri pleciem, bet vēl divas nokarājās zem pleciem. Aizmugurē šaurāka lente stiepās pa vidu, tā savienojot augšu un apakšu, turklāt kopā atkailinot muguru, bet pēc tam vēl divas šauras lentes savienoja kopā sānus, tādā veidā vēl nedaudz atkailinot vidukli zem krūtīm, bet ne līdz galam, atstājot noslēpumu. Seksīgu noslēpumu. Kleita tik ilgi un vientuļi stāvēja skapī, beidzot bija laiks to uzvilkt un parādīt pasaulei. Sieviete uzsmaidīja savam spoguļattēlam, Aleksai patika, kā viņa šovakar izskatās.
- Oho, varbūt tomēr uzvelc to melno? - Stefans nosvilpās un piegāja klāt, noglāstot sievietes vidukli, kas bija mazliet atkailināts. Aleksa juta, ka uz ķermeņa uzmetās zosāda un augums pats nodevīgi piekļāvās pie Stefana krūtīm.
- Tā neder šādam pasākumam. Vai tev nepatīk sarkanā krāsa? - Aleksandra nevainīgi noplivināja skropstas, vēl aizvien turēdama rokas gar sāniem, bet viņai patika tas, kā viņi ar Stefanu šovakar izskatījās. Saskanīgs un skaists pāris. Kā grieķu dievs un dieviete, kas salikti kopā. Vīrietim piestāvēja smokings, un tas lieliski viņu izcēla, tā padarot pat seksīgu, bet kleita fantastiski izcēla Aleksas augumu. Viņas zeltaini blondie mati mirdzēja, acis bija uzkrāsotas un izceltas ar melno laineri un skropstu tušu, lūpas - ar sarkanu lūpu krāsu. Tagad, kad Stefans bija šādi nostājies viņai aiz muguras, Aleksai patika kopskats, viņi izskatījās satriecoši.
- Man pat ļoti patīk, vienkārši visu vakaru nevarēšu tevi laist vaļā. Tu izskaties tik seksīgi. - Stefans nočukstēja pie auss un tad noskūpstīja sievietes kaklu. Viņa juta, ka ķermenis nodevīgi notrīs, un Aleksa aizvēra acis, izbaudot šo maigo un tik prasmīgo lūpu pieskārienu, kas lika iedegties visam ķermenim un vēlēties vairāk par šo vienu skūpstu uz kakla.
- Tev nav krūštura, un apakšā noteikti ir kaut kas ļoti niecīgs, veidots no mežģīnēm. Sasodīts, tas mani padara traku. - Aleksandra juta, ka ar viņu notiks tas pats, jo vārdi tika izrunāti tik kaislīgi. Sirds sitās neprātīgi, un likās, ka jebkurā brīdī tā vienkārši apstāsies un beigs pukstēt. Prāts vispār bija pavisam aizmiglojies no elpas un skūpstiem.
- Stefan, mēs nokavēsim. - Aleksa caur sakostiem zobiem izdvesa un ar lielu piespiešanos atvēra acis. Ja viņi šādi turpinās, tad tā arī netiks līdz ballei.
- Man tā balle nav īpaši vajadzīga. - Stefans nočukstēja un ar aizvērtām acīm turpināja izbaudīt sievietes kaklu un to izpētīt ar maigajiem un tik kaislīgajiem lūpu pieskārieniem, kas atstāja uguni uz viņas ādas. Kakls kaisa un dega kā neprātīgs, bet tas tomēr bija tik patīkami.
- Būs vien jāiet. - Aleksa centās to teikt stingri un pārliecināti, bet tas tomēr bija tik grūti, ja blakus atradās Stefans, kas skūpstīja viņas kaklu. Tad vīrietis negribīgi atrāvās un noglaudīja viņas gurnus. Ar otru roku viņš parādīja sievietei malnu samta kasti, kas bija liela četrstūra formā. Aleksa pat nepaspēja attapties, kad to jau atvēra. Sieviete noelsās un pielika roku pie sirds. Briljantu kaklarota izskatījās tik skaista, tā mirdzēja istabas gaismās. No briljantiem veidota lapu ķēdīte, kam pašā galā piestiprināts asaras formā ideāli noslīpēts briljants. Viņa jutās apžilbināta un pārsteigta.
- Tā...tā ir man? - Aleksandra stostoties noprasīja un vēlējās to aizskart, bet baidījās, jo tā bija tik ideāla, tik skaista. Acis bija gluži kā pielipušas kaklarotai, jo nespēja uz to neskatīties. Ne katru dienu viņai tika dāvāti brilijanti vai tāds skaistums.
- Jā, mana dārgā, tā ir maza dāvana no manis. Tas noliks visu savās vietās. - Stefans klusi un pārliecināti noteica, bet Aleksa nepievērsa uzmanību pēdējiem vārdiem, tie šobrīd likās mazsvarīgi. Viņa nespēja atraut skatienu no kaklarotas, tā pārāk pievilka un likās kaut kur jau redzēta, bet tas noteikti bija kādā veikalā. Vai nav vienalga? Galu galā briljanti paliek briljanti, tos nevar pārspēt. Stefans uzmanīgi nolika kasti uz galda, vēl aizvien stāvot viņai aiz muguras, un tad tikpat uzmanīgi izņēma kaklarotu ārā no kastītes, kur tā atradās. Viņš maigi aplika rotu ap sievietes kaklu. Aleksa veikli saņēma matus augšup, lai Stefanam būtu vieglāk to aplikt ap kaklu. Viņa spēja tikai skatīties, kā kaklarota pieguļ kaklam un uzliek savā ziņā smagumu, ko tā nesa. Sieviete notrīsēja, jo briljanti bija mazliet vēsi, bet tad Stefans vēlreiz noskūpstīja viņas kaklu, liekot ķermenim jau atkal notrīsēt un sirdij no laimes apmest kūleni. Viņa uzmanīgi pielika roku pie kakla un pavisam viegli noglāstīja kaklarotu, bet tad veikli atrāva roku. Aleksandrai bija tik ļoti bail to pēkšņi saplēst vai nosmērēt, lai gan viņa zināja, ka tas nav iespējams.
- Tie ir tik skaisti, paldies. - Aleksandra klusi nočukstēja, vārdi, likās, bija kaut kur pazuduši, it kā tos būtu aiznesis vejš, jo viņai vairs nebija ko teikt. Sieviete pagriezās pret vīrieti strauji, ar rokām satverot viņa seju un aizmirstot par lūpu krāsu, liegi pieskārās viņam lūpām kā gaisīgai spalvai un tās maigi noskūpstīja, tā cenšoties parādīt savu pateicību par tik eleganto un skaisto dāvanu, kas viņu apbūrusi. Stefans aplika rokas ap sievietes augumu, tā to pievelkot vēl tuvāk sev klāt un piekļaujot pie krūtīm. Viņa maigi noslidināja rokas līdz viņa kaklam un tad tās apvija vīrietim apkārt, lai pilnībā izbaudītu skūpstu. Aleksa juta, ka jau atkal viss pazūd. Viņai šķita, ja vīrietis viņu atlaidīs, tad sieviete sabruks, jo kājās, likās, bija kļuvušas ļengenas kā želeja. Ne tikai kājās, tāds bija viss augums, jo Aleksa nespēja pretoties šim skūpstam, ko sniedza Stefana lūpas. Vīrieša rokas glāstīja sievietes kailo muguru, un viņa centās vēl ciešak piekļauties vīrietim klāt. Tomēr vēl ciešāk nozīmētu vien to, ka abiem būtu jāizģērbjas, bet tagad viņi to nevarēja atļauties. Ne šajā brīdī. Aleksa ar lielu piespiešanos atgrūdās un, sākdama smagi elsot, tvēra pēc katra elpas vilciena. Pagāja zināms laiks, līdz viņa atkal spēja skaidri domāt un elpot.
- Mums ir jāiet. - Stefans vīlies noteica, un Aleksa beidzot paskatījās uz vīrieti sev priekšā. Izskatījās, ka arī viņš centās atgūties pēc tikko notikušā skūpsta. Aleksandras ķermenis kā magnēts pievilkās pie Stefana, vēloties vēl skūpstus un glāstus. Aleksa pamāja ar galvu, jo vēl nespēja neko pateikt, un tad ātri no spoguļgaldiņa paķēra somiņu, tur ieliekot pūderi un lūpu krāsu, lai mazliet atjaunotu grimu, kas tagad vēl kavējās uz vīrieša lūpu kaktiņiem. Aleksa pasmaidīja, paņēma salveti un, pieejot klāt vīrietim, pastiepa roku, un maigi noslaucīja lūpu krāsas paliekas, lai viss būtu savās vietās. Kad viņai kājās bija kurpes uz papēžiem, Aleksa sniedzās vīrietim līdz zodam. Tad, kad tas bija izdarīts, ak, kā viņa valdījās, lai vēlreiz nenoskūpstītu vīrieti, kā viņa to vēlējās! Stefana skūpsti un glāsti sāka palikt par narkotikām viņas organismam. Sieviete nolika salveti uz galdiņa un pagriezās pret vīrieti.
- Vai iesim, mana dārgā? - Stefans uzreiz aplika rokas ap viņas vidukli, tā pievelkot sievieti sev klāt.
- Jā, mans dārgais. - Aleksa žilbinoši vīrietim uzsmaidīja, un abi izgāja ārā no istabas, lai dotos uz balli un pārsteigtu visus.
