Pēc kāda laika.
- Man tevis pietrūks. - Natālija skumīgi noteica, un Aleksa juta, ka sirds iesāpējās, bet viņai nebija izvēles. Aleksa vēlējās, lai māsa ir vesela, un viņai bija vajadzīga šī rehabilitācija un arī ārstu uzraudzība pēc sirds operācijas. Bija jāpaiet laikam, lai organisms un ķermenis pieņemtu jauno sirdi un varētu ar to dzīvot. Bija jāievēro diētas, jādzer zāles un jāpilda vēl visādi sīkumi, tāpēc Natālijai patiešām bija vajadzīga šī rehabilitācija.
- Tu man arī pietrūksi, saulīt, bet pēc četriem mēnešiem mēs būsim kopā, un tad jau tas būs uz visiem laikiem. - Aleksandra centās uzmundrināt mazo māsu, lai viņa saktu smaidīt. Grūtākā cīņa bija izcīnīta un, sirds operācija - pārdzīvota, bet tagad Natālijai bija vajadzīgs miers, klusums un īpaša ārstu uzraudzība, lai viss būtu veiksmīgi. Klīnika Šveicē piedāvaja to visu.
- Ir laiks. - Ārste noteica, un Aleksa pastiepās, lai vēlreiz apskautu savu mazo māsu, šis apskāviens ilga pāris minūtes. Viņa centās savā tvērienā ielikt visu mīlestību, kas bija radusies pret mazo māsu, lai meitene patiešām to sajustu un atcerētos visus četrus mēnešus, ko pavadīs Šveicē ārstējoties. Sieviete vismaz cerēja, ka māsa atcerēsies un sajūtīs to.
- Tas laiks paies ātri, un tad jau tu būsi atpkaļ, un mēs iesim ēst saldējumu, citādāk Aleksa mani atšuj. - Stefana izteiciens visiem lika iesmieties, un Natālija pasmaidīja.
- Parūpējies par manu māsu. - meitene sacīja, un Stefans apskāva mazo meiteni. Aleksandra redzēja, ka vectēvs vienkārši pieiet pie savas mazmeitas un viņu apskauj. Pēc tam meitene jau iekāpa lidmašīnā, lai lidotu uz Šveici ārstes pavadībā un tur pavadītu četrus mēnešus. Aleksandra pagriezās un apskāva Stefanu, un vīrietis aplika rokas viņai apkārt, maigi noglāstīdams sievietes muguru mierinot un atbalstot. Viņa jau tagad juta, ka sirds sāpīgi iesmeldzas, jo sieviete neredzēs savu mazo māsu četrus mēnešus, bet vismaz tagad viņa zināja, ka pēc četriem mēnešiem, kad Natālija atgriezīsies, viņa būs vesela un gatava sākt jaunu dzīvi. Tas deva Aleksas sirdij mierinājumu, un viņa bija tik laimīga, ka mazajai māsai tika dota iespēja dzīvot un izbaudīt dzīvi.
- Mana lidmāšīna arī mani gaida. - Aleksa atrāvās no Stefana un smagi nopūtās. Viņa paskatījās uz vectēvu, kas, kā vienmēr, bija mierīgs, nosvērts, bez jebkādām emocijām. Melnais uzvelks izcēla vectēva sirmos matus un bālo ādas krāsu, bet kristālzilās acis vēl aizvien bija aukstas un vienaldzīgas tādas pašas kā vectēvs un viņa sirds. Taču Aleksa zināja, ka viņam bija sirds, tikai vectēvs nemācēja izrādīt mīlestību, un ar to sieviete jau sen bija apradusi. Bet kādā dziļā sirds nostūrīti viņš mīlēja savas mazmeitas un mazdēlu, kas dzīvoja Maskavā, tomēr Aleksa īsti nezināja, vai viņš mīlējā arī savus dēlus, jo sieviete pavisam skaidri zināja, ka vectēvs necieta viņas tēvu un māti. Tā iemeslu sieviete varēja saprast, bet viņas krusttēvs bija daudz labāks un labsirdīgāks cilvēks.
- Tomēr nepaliksi ilgāk? - Aleksandra pajautāja un cerēja uz pozitīvu atbildi, viņa tomēr vēlējās pavadīt mazliet vairāk laika ar vectēvu, jo pēdējos gados to sanāca darīt aizvien retāk. Vectēvs pārsvarā uzturējās Krievijā, bet Aleksa dzīvoja Amerikā. Viņi parasti satikās tikai tad, kad sieviete bija Maskavā vai arī vectēvs ieradās Ņujorkā, tomēr tās arī bija tikai pāris dienas.
- Diemžēl nevaru, mani gaida Maskavā. - Vectēvs vēsi noteica, un Aleksa pamāja ar galvu. Vismaz viņi bija pavadījuši kopā veselu nedēļu, jo vectēvs, ilgi nekavēdamies, atlidoja, tiklīdz uzzināja, ka Natālijai veiks operāciju. Visu laiku viņš pavadīja klīnikā vai kopā ar Aleksu. Vismaz tas bija kāds laiks kopā, un Aleksa bija ļoti priecīga par to pašu. Pat viņas vecāki nebija ieradušies, lai atvadītos no Natālijas, tas bija nekrietni, jo meitene bija vēl tikai bērns un nesaprata, ka vecāki viņu nemīl un viņiem vienaldzīgs meitas liktenis. Tas, ka vecāki pie viņas atbrauca tik reti, Natālijai sāpēja, un Aleksa to lieliski zināja. Sieviete vēlējās nolamāt vecākus par to, tad abi sāktu vismaz kaut cik labāk izturēties pret savu jaunāko bērnu un varbūt biežāk viņu apciemotu, bet šajā ziņā sievietei jau bija radies plāns. Šodien bija paredzēta labdarības balle, kur viņa ieradīsies kopā ar Stefanu, un Aleksa zināja, kādus paraugvecākus viņi tēloja sabiedrība. Šovakar šis paraugs tiks lauzts, un sievietei bija vienalga, ka šādā veidā viņa varēja izsaukt uguni uz sevi. Savā ziņā, drošību deva tas, ka Aleksa tagad bija kopā ar Stefanu, un šodien abi izies kopā sabiedrība kā pāris. Viņa zināja, cik ļoti māte necieta Ketrīnu Stenfordu un visu Stenfordu ģimeni. Ak, viņa jau tagad alka redzēt mātes un tēva sejas izteiksmes, tās būs to vērtas. Vismaz kaut kas sabojās vecāku garstāvokli.
- Labi, tad mēs noteikti tiksimies Maskavā. - Aleksa pārliecināti teica, jo viņai pašai bija jālido uz Maskavu, lai nokārtotu pāris darīšanas un satiktu savu krustvecākus un brālēnu, kas dzīvoja tur. Viņi jau sen nebija redzēti. Bet to viņa noteikti, kā parasti, darīs augusta beigās.
- Sarunāts. Sargi sevi, mazmeitiņ. - Vectēvs pienāca klāt un apskāva viņu. Aleksa cieši apķērās apkārt vectēvam un samīļoja viņu. Sieviete juta, ka no šī apskāviena tomēr plūda tāds kā siltums.
- Tu arī, vectēv. - Aleksa nočukstēja, bet zināja, ka vectēvs dzirdēja šos vārdus. Tad viņi atrāvās, un vectēvs, vairs neko nesakot, paspieda roku Stefanam, un tad jau viņš pagriezās un gāja prom uz savu lidmāšinu, kur vīru jau gaidīja apkalpojošais personāls un pilots.
- Iesim? - Stefans klusi pajautāja un pastiepa savu roku Aleksai. Sieviete uzsmaidīja viņam, ielikdama savu plaukstu viņējā, un vīrietis savija kopā abu pirkstus. Tad abi devās ārā no lidostas, lai dotos uz mājām un sāktu gatavoties vakaram, jo šodien notika atkal labdarības balle, kur vāca ziedojumus no vardarbības cietušiem bērniem.
- Kādu kleitu šovakar vilksi? - Stefans pajautāja, un Aleksa viltīgi pasmaidīja. Šovakar viņa vilks kaut ko īpašu un skaistu, ko tādu, kas nogāzīs no kājām Stefanu. Parasti sieviete vilka kaut ko tādu, kas viņu neizcēla, bet šoreiz viņa darīs tieši pretējo. Aleksai likās, ka no šīs tik vienkāršās roku sadošanas plūst elektrības lādiņš un reizē arī patīkams siltums. Aleksai patika tas, ka abi, tik vienkārši sadevušies rokās, gāja viens otram līdzās, tas lika viņai justies patīkami, savādi un pacilāti. Sirds laimīgi sitās krūtīs, bet, kā vienmēr, mazliet ātrāk nekā vajadzētu. Viņi no malas izskatījās kā parasts pāris, kam nebija problēmu un kas šķiet laimīgi, bet Aleksa nezināja, cik ilgi vilksies šī laime. Tā varēja jebkurā brīdī pārtrūkt kā plāns diegs. Sieviete pat nepamanīja to, ka abi jau bija nonākuši līdz Stefana mašīnai un viņš veikli atslēdza signalizāciju, eleganti atvērdams sievietei durvis. Aleksandra pasniedza plaukstu, ko vīrietis pieturēja, kamēr sieviete iekāpa mašīna. Tad viņš aizvēra durvis un pats ātrā solī apgāja apkārt auto, iesēžoties vadītāja vietā, un, aizvēris durvis, iedarbināja mašīnu.
- Šovakar mēs šokēsim visus. - Stefans pie sevis viltīgi pasmaidīja.
- Tu tā domā? - Aleksandra pavaicāja un uzmanīgāk pievērsās vīrieša sejai. Acīs viņam dega sievietei nezināma un neizprotama uguntiņa, bet uz lūpām kavējās ļoti viltīgs un izteikts smīns.
- Es par to parūpēšos. - Aleksa sarauca pieri, šis teikums likās pārāk aizdomīgs, viņa pat nespēja iedomāties, kā viņš to izdarīs un panāks. Sieviete vienīgi gribēja to redzēt, jo zināja, ka visi domās, ka Aleksandra, Stefanam būs kārtējais vienas nakts sakars. Kā tieši viņš var mainīt cilvēku domas? Tas patiešām būs interesanti.
