Pirms 31 gada!
Roberts atskatījās atpakaļ, lai paraudzītos, vai neviens neseko, jo viņš nevēlējās, lai kāds izjauktu tikšanos ar Ketrīnu. Visu vakaru vīrietis bija gaidījis brīdi, kad varēs palikt ar meiteni divatā. Turēt viņu savās rokās un skūpstīt viņas maigās, jutekliskās lūpas. Roberts saprata, ka neviens neseko, un tad ātrā solī devās labirinta virzienā. Viņš gluži vai skrēja, lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu pie meitenes un satiktu viņu. Beidzot vīrietis pamanīja, ka Ketrīna sēž uz soliņa labirinta vidū, kur vien blāvas lampiņas apspīd meitenes augumu un viņas seju. Roberts apstājās un paskatījās uz Ketrīnu. Viņš redzēja meiteni tikai no sāna, taču jau tagad vīrietis pamanīja, ka viņas lūpas rotā smaids, tik brīnišķīgs un apburošs smaids, uz ko vīrietim patika nolūkoties. Kaut kas vienmēr viņu vilka pie meitenes, viņš vēlējās būt viņas tuvumā. Dzirdēt viņas burvīgos smieklus un būt par iemeslu šiem smiekliem. Vīrietim bija grūti izprast šīs sajūtas, bet tad viņš atkal atcerējās brāļa vārdus, kas smejoties un pa jokam bija teicis. „Tu laikam esi iemīlējies. Tiesnesis Neitans tevi nogalinās, tāpēc jautāšu jau tagad: kādus ziedus lai tev nesu uz kapa?” Bet tieši šie vārdi par iemīlēšanos visu laiku nodarbināja Roberta prātu. Varbūt tā patiešām bija? Sirds vienmēr viņas tuvumā sitās tik nevaldāmi, un likās, ka tā kopā ar dvēsele vairs neatrodās pie viņa, ka to bija sagūstījusi Ketrīna. Sākumā viņam tā bija tikai rotaļa. Bija jautri kaitināt Ketrīnu un stāstīt, kā viņi varētu aprecēties. Bet tagad tā vairs nebija spēle, un arī meitene viņu vairs neienīda, nu nebija nekādas nepatikas pret vīrieti. Viņa labprāt atradās viņa sabiedrībā, kopā gāja vakariņās vai pastaigājās pa parku. Šovakar Roberts bija pavadījis Ketrīnu uz labdarības balli, kas notika viņa vecāku īpašumā. Viņš pasmaidīja un tad atcerējās vectēva vārdus. „Iemīlējies vilks vairs nav plēsoņa, iemīlējies vilks ir sargātājs.” Tad, it kā kāds būtu viņam ar pannu iesitis pa galvu, vīrietis pielika roku pie sirds, kura sitās neprātīgā ritmā. Viņam tik daudz nozīmēja meitenes smaids, viņas smiekli. Viņš vēlējās tos redzēt un dzirdēt katru dienu, darīt meiteni laimīgu. Darītu viņu par savu sievu un bērnu māti. Roberts spēja iedomāties, kā abi noveco kopā. Likās, ja nebūs Ketrīnas, tad arī viņa dzīvei vairs nebūs jēgas. Ketrīna bija visa vīrieša dzīves jēga. Tagad viņš saprata, kāpēc bija tik aizkaitināts, kad vēl kāds solīja viņu ballē. Tika izvēlētas jaunas un neprecētas meitenes, ko varēja nosolīt uz vakaru, un tad tev viss vakars būtu jāpavada ar šo meiteni. Viņš nosolīja lielāko summu, vienu miljonu, un vīrietim bija vienalga par to. Tagad Roberts zināja, Ketrīna būs viņa, viņš meiteni vēlējās ar visu ķermeni, miesu un garu. Viņš viņu vēlējās visos veidos, kādos vien varēja iegūt, un bija gatavs darīt visu, lai tas notiktu.
- Es viņu mīlu. - Roberts šokēti izdvesa, sirds priekā salecās, bet vēders sāka jocīgi kņudēt, taču pat tas bija patīkami. Bet prāts likās, noteica: „Beidzot”. Smaids izpletās vēl lielāks no apjausmas, kas tiko par viņu nāca un kas padarīja vīrieti laimīgu, neizsakāmi laimīgu. Viņam vajadzēja tik ilgu laiku un tik ļoti daudz Ketrīnas kaitināšanas, lai saprastu, ka vīrietis viņu mīl. Tikai tagad, šovakar, viņš to saprata. Kā gan Roberts to neapjauta agrāk? Bet tagad tam nebija nozīmes. Galvenais, ka viņš to bija sapratis un vēlējās pasacīt meitenei. Roberts uzreiz gāja uz viņas pusi, lai pateiktu šos trīs tik ļoti svarīgos vārdus, kas tagad likās kā misija, kas noteikti jāizpilda. Viņam nebija bail no atraidījuma vai šo vārdu izteikšanas. Kaut kur sirdī radās sajūta, ka viņa atbildēs vīrieša jūtām un sirdij. Kad viņš bija pavisam tuvu meitenei, Roberts pieliecās un sniedza skūpstu viņai uz vaiga. Ketrīna pasmaidīja un, nenobīdamās no viņa skūpsta uz vaiga, pagrieza galvu. Uz meitenes lūpām izpletās vēl brīnišķīgāks smaids, un pat šajās gaismas, kas brīnumaini apmirdzēja meitenes seju, Robertam likās, ka viņš slīkst Ketrīnas šokolādes brūnajās acīs, kas bija tik bezgalīgas kā okeāns. Tas atkal pārliecināja, ka viņš mīlēja šīs acis, smaidu, visu. Likās, ka viņš noģībs no šīs laimes un apjausmas. Kurš varēja zināt, ka iemīlējies cilvēks var būt tik laimīgs un apmāts aiz prieka un apjausmas, ka ir atradis savu mūža mīlestību. Laikam jau tikai cilvēki, kas paši ir iemīlējušies. Un tagad Roberts sevi varēja pieskaitīt šo cilvēku pulciņam. Vīrietis apsēdās blakus Ketrīnai un, saņemot viņas roku, savija kopā pirkstus. Atkal cauri ķermenim izskrēja gluži kā elektrības lādiņš, kas bija tik neaprakstāmi patīkams.
- Man laikam vajadzētu pateikt paldies, ka nosolīji mani. Un esmu tev laikam parādā vienu miljonu dolāru. - Ketrīna kautrīgi noteica, un Roberts ievēroja, kā viņa pēta abu sadotās rokas un meitenes vaigi piesarkst vēl vairāk. Tā kā rožu ziedlapiņas rīta saulē. Viņš juta, ka sirds salecas no meitenes vārdiem par to, ka viņa bija ko parādā. Viņš būtu gatavs atdot visus savus miljonus un dzīvi, lai tikai Ketrīna paliktu pie viņa, vīrietis bija gatavs darītu jebko, lai viņa smaidītu un būtu laimīga. Ketrīna nebija neko Robertam parādā. Viņš bija gatavs nogalināt visus, kas pacēla roku un solīja Ketrīnu, lai pavadītu vakaru kopā ar viņu. Nē, to viņš netaisījās pieļaut. Tāpēc arī brīdī, kad Meisons piesolīja pietspadsmit tūkstošus, Roberts neizturēja un nosauca vienu miljonu. Tas lika apklust visai zālei un pat vadītājam. Likās, ka visiem balles apmeklētajiem bija atverusies vaļā mute, turklāt daudziem tas bija acīmredzami. Bet Ketrīna, skaista un tik nevainīga, stāvēja uz skatuves, pielikusi abas rokas priekšā mutei, un šokētam acīm skatījās uz Robertu. Viņa tēvs smīnēja, bet māte pārsteigti vērās dēlā, bet Ketrīnas tēvs ar skatienu Robertu nogalināja, tādēļ vīrietis vēl brīnījās, kā palicis dzīvs. Tikmēr Roberts pats bija apmierināts un tāds viņš bija vēl aizvien, tā laikam bija greizsirdība, kas nostrādāja viņa vietā un lika, pat nedomājot, nosaukt šo summu. Viņam tas bija tikai skaitlis, bet ja nāktos redzēt, ka Ketrīna dabū visu vakaru pavadīt cita sabiedrībā, viņš pavisam noteikti pastrādātu slepkavību. Taču tad vismaz viņš varētu attaisnoties, ka to darījis mīlestības vārdā.
- Tu man neko neesi parādā. Es nespētu izturēt, ja man būti jāredz, ka tev viss vakars jāpavada kāda cita sabiedrībā. Es to darīju tikai tevis dēļ, tu man esi svarīga, un es netaisos tevi atdot kādam citam. Miljons ir tikai skaitlis, bet tu... - Roberts to teica, skatoties uz meiteni, kura pacēla skatienu. Un atkal viņš jutās kā nohipnotizēts un, nespējot novaldīties, maigi noglāstīja Ketrīnas vaigu. Viņa aizvēra acis un pasmaidīja, turklāt smaids izskatījās tik laimīgs, tik burvīgs. Viņš varētu mūžīgi skatīties, kā viņa smaida, un vīrietim tas nekad neapniktu. Tad meitene atvēra acis, un abu acu skatieni atkal sastapās.
- Tu šokēji visus, nu tik būs baumas par mums. - Ketrīna klusi noteica, un izskatījās, ka šāda doma viņai nepatīk.
- Nu un! Lai runā, man ir vienalga. Man galvenā esi tu. Tikai un vienīgi tu. Tu esi kļuvusi par visu manu pasauli, tu mani apbur ar savu smaidu un radi manī laimes hormonus. Tu esi sagūstījusi manu sirdi un dvēseli, tā pieder tev, un es vēlos atdot visu savu dzīvi un dzīvību par tevi. Esmu gatavs darīt jebko tevis dēļ. Ja vien tas būtu manos spēkos, es tev dāvātu visu pasauli, Visumu, pašai savu karaļvalsti. Bet vienīgais, ko varu tev dāvāt, ir mana sirds un visa dzīve kopā. Ketrīna Neitansa, es tevi mīlu. - Vārdi tik viegli nāca pār lūpām, gluži kā viegls vējš vasaras laikā, kā lietus no debesīm. Viņš jutās tik atvieglots, kad to pateica meitenei. Ketrīna izskatījās šokēta, viņas acis bija ieplestas neticība, bet tad uz lūpām parādījās neizsakāmi laimīgs smaids, kas nāca no visas sirds, acis iemirdzējās kā divas spožas zvaigznes pie debesīm.
- Tas ir skaistākais, ko man kāda jelkad ir teicis. Tu esi sagūstījis manu sirdi un dvēseli. Man nevajag neko, tikai tevi un visu dzīvi kopā ar tevi. Robert Stenford, es tevi mīlu. - Viņš vairs to nespēja izturēt un, satvēris meitenes seju savās plaukstās, savienoja abu lūpas tik ilgi gaidītajā skūpstā. Likās, ka sirds pamira no laimes. Ķermenis elektrizējās un caur to nepārtraukti plūda elektrības lādiņi, un tas bija tik patīkami. Vēderā laikam sāka dejot tauriņi, ko cilvēki tik bieži piemin, jo atkal parādījās šī tik ļoti patīkamā knudoņa, ko Roberts dievināja, ko viņš vēlējās izjust visu savu mūžu. Meitene kautrīgi aplika rokas ap viņa kaklu un ievija pirkstus vīrieša matos. Roberta rokas nodevīgi noslīdēja un satvēra meitenes vidukli, lai viņu ievilktu sev klēpī. Abu ķermeņi saskārās, un viņš vēl ciešāk apvija rokas ap Ketrīnas trauslo augumu un sajuta, kā pār ķermeni pārskrien iekāres vilnis. Vīrietis tūlīt pat atrāvās un sāka smagi elpot. Viņš dzirdēja, ka arī Ketrīna smagi elpo. Abu pieres vēl arvien bija saskārušas, un tad viņi vienlaicīgi atvēra acis. Abu acīs varēja redzēt neaptveremu laimi un mīletību vienam pret otru.
- Tu jau saproti, ka manam tētim tu ne īpaši simpatizē. - Ketrīna klusi noteica ar smīnu uz lūpām.
- Viņam vispār nepatīk neviens, kas uz tevi skatās. - Roberts pateica taisnību un tad atplauka uzvarošā smaidā.
- Jā, arī. Bet man ir vienalga, es uz viņu paskatīšos ar savām lūdzošajām acīm, pasmaidīšu, un viss būs nokārtots. - Ketrīna to teica viltīgi, un Robertam tas patika.
- Mana meitene. - vīrietis uzvaroši noteica un noglaudīja viņas muguru.
- Un tu esi mans. - Ketrīna pasmaidīja un uzlika galvu uz viņa pleca.
- Mēs esam viens otram.- Roberts nočukstējā naktī, taču viņš zināja, ka Ketrīna dzirdēja viņa vārdus. Beidzot savās vietās bija nostājies viss: domas, sirds, dvēseles nemiers. Beidzot vīrietis saprata kapēc tā jutās meitenes tuvumā un vēlējās viņas sabiedrību, un redzēt viņas smaidu. Pavadīt katru sekundi ar viņu. Tā bija mīlestība, kas vilka viņu pie Ketrīnas. Meitene viņam nozīmēja tik daudz. Mīlestība bija akla, bet tagad tā beidzot atvēra acis un lika saprast visu.
