local-stats-pixel

Neklusē(15)12

 207  0

Aleksa sēdēja uz dīvāna un truli blenza televizorā. MTV nerādīja neko sakarīgu, likās, ka tur māk tikai skandināt mīlas dziesmas. Un pa katru citu kanālu rādīja vai nu bezjēdzīgus šovus vai arī romantiskās filmas. Aleksandra padevās, izslēdza televizoru un apgūlās uz dīvāna, uzsegdama sev virsū pledu un ar rokām apskaudama sevi.

Kad sieviete aizvēra acis, viņa atcerējās Stefana lūpu maigo pieskārienu, un acis uzreiz tika atvērtas vaļā. Kopš Stefans aizgāja, viņa nespēja nedomāt pa vīrieša sniegto skūpstu, rokām un to glāstiem. Viņa jutās kā izmesta no laivas, jo nejutās savā ādā. Pirmkārt, sieviete nespēja nedomāt ne par ko citu, kā vienīgi par Stefanu un abu skūpstu. Cik tas bija ideāls, perfekts, it kā tajā brīdī vairs nebūtu nekā, tikai viņi divi vien, un pasaules laiks zustu. Pat ejot prom, viņš noskūpstīja Aleksu, un tas skūpsts lika ceļiem saļodzīties, bet sirdij vienkārši pamirt. Viņa nesaprata, kāpēc Stefana skūpsts tik ļoti bija sievieti ietekmējis un licis visu laiku par to domāt. It kā vairs nebūtu nekā cita, par ko prātot. It kā viņa nekad nebūtu skūpstījusies un darītu to pirmo reizi. Jo pirmo reizi Aleksa domāja par skūpstu, nespēja to aizmirst un vēlējās vēl. Vēlējās, kaut Stefans nemūžam nebūtu beidzis skūpstīt un turpinātu viņu turēt savās stiprajās un drošajās rokās, kur sieviete jutās pasargāta no visa un visiem.

Sieviete nometa pledu uz dīvana malas un piecēlās sēdus, varbūt, kaut ko darot, viņa vairs nedomās par abu skūpstu? Bet ko gan viņa varētu darīt? Dīzvoklis bija tīrs, pa televizoru neko sakarīgu nerādīja, grāmatas lasīt Aleksa nevēlējās, jo lielākā daļa no tām bija romāni par mīlestību, un to pašreiz viņai vajadzēja vismazāk. Tas tikai vēl vairāk rosinātu domas par Stefanu, nē, tas gan vairs nebūtu labi. Psiholoģiskās grāmatas? Nē, tur bija jādomā. Kriminālromānos bija slepkavības un citreiz arī mīlestība, un par slepkavībam viņa tieši nevēlējās lasīt.

„Darbs.” Aleksa atskārta un pasmaidīja par savu domu. Varētu piezvanīt Ketrīnai, lai atsūta kādus materiālus, ko viņa varētu izskatīt, analizēt un izteikt savu viedokli, tad viņa būs aizņemta, un domas neatgriezīsies pie Stefana. Ideāli. Aleksa pasmaidīja un devās meklēt savu telefonu, lai piezvanītu Ketrīnai. Viņa cerēja, ka sieviete pacels, jo brīvdienās viņa reti atbildēja uz zvaniem, tikai neatliekamos gadījumos. Telefonu Aleksandra atrada uz virtuves letes, viņa paņēma to rokās, atbloķēja un kontaktos sāka meklēt Ketrīnas Stenfordas numuru. Tiklīdz sieviete atrada numuru, viņa uzreiz nospieda zvanīšanas pogu un, pieliekot telefonu pie auss, gaidīja savienojumu. „Pacel!” Aleksa pie sevi domās sacīja, viņai patiešām vajadzēja pastrādāt, lai nedomātu par Stefanu, bet bija jāatceras, ka viņa nevar Ketrīnai teikt, ka vēlās strādāt, lai aizbēgtu no domām par viņas dēlu. Nē, viņai bija garlaicīgi, tādēļ sieviete arī vēlējās strādāt. Ideāli, ja vien Ketrīna tam noticēs.

- Jā, Aleksandra? - Sirds mazliet salēcās, kad Aleksa izdzirdēja Ketrīnu iesaucamies klausules otrā galā. Sieviete pielika roku pie sirds, lai kaut cik to nomierinātu.

- Labdien, Stenfordas kundze... -

- Dievs žēlīgais, beidz saukt mani tik oficiāli! Es jūtos kā tāda veca kundzīte, lai gan man ir tikai piecdesmit gadu. - Aleksa pasmaidīja. Tomēr tas būs grūti izdarāms, jo Ketrīna galu galā bija viņas priekšniece un darba devēja.

- Labi. - Aleksa klusi noteica.

- Lieliski, vai kaut kas noticis? - Ketrīna uzreiz pajautāja, un tajā pašā brīdī Aleksa vēlējās sākt stāstīt visu, kas bija uz sirds. Par vecākiem, māsu, visbeidzot Stefanu un abu skūpstu, un arī brokastu gatavošanu, pilnīgi visu, ko viņš pēdējā laikā darījis sievietes labā, bet Aleksandra savaldījās un gandrīz vai iekoda mēlē, lai tā nesāktu runāt ko nevajadzīgu. Ketrīna bija tikai priekšniece un nekas vairāk. Tas, ka abi ar Stefanu bija noslēguši līgumu, bija tikai viņu abu darīšana.

- Vari, lūdzu, man atsūtīt kādus papīrus, lai varu pastrādāt? Man ir garlaicīgi. - Aleksandra to teica garlaikotā balsī, lai Ketrīna tam noticētu.

- Nē, tev ir jāatpūšas. Ja aizmirsi, tad tu dabūji arī vieglu smadzeņu satricinājumu, un tu nedrīksti piepūlēt smadzenes, tev jāatveseļojas. Paskaties kādu filmu vai palasi grāmatu, bet vislabāk būtu pagulēt. Miers un klusums ir tieši tas, kas tev vajadzīgs. - Aleksa nopūtās. „Jā, it īpaši, domas par tavu dēlu.” Sieviete pie sevis noteica un izbolīja acis. Zinot Ketrīnu, Aleksandra zaudēs šajā strīdā, jo bez viņas darba nebūs, un Aleksa tagad domās tikai par Stefanu. Burvīgi, vienkārši burvīgi.

- Sapratu, vairs neko neteikšu. - Sievietei atlika vien piekrist, jo Ketrīna izklausījās kā barga māte, kas lasa nepaklausīgam bērnam morāli. Viņu bija tik grūti uzvarētu strīdā. Drīzak, tas bija neispējami, un vismazāk Aleksa vēlējās stīdēties ar Ketrīnu.

- Malacis. Kur ir Stefans? - Aleksa vēlējās sākt kliegt. Tikai ne sarunas par Stefanu! Drīz viņa tiks iedzīta izmisumā. Uz to viņa jau lēnām gāja, jo sirds nepaklausīgi sitās, izskatījās, ka viņa vēlējās tikai domāt un just Stefanu, bet prāts stāvēja krustcelēs un nevarēja izvēlēties, kuru ceļu iet. „Sirds, tu esi nodevēja.” Aleksa domās noteica, un tā bija sasodīta patiesība.

- Viņš aizbrauca pie manas māsas, jo es pašlaik nedrīkstu pie viņas doties. Bet Natālija var sākt uztraukties par to, ka esmu tik ilgu laiku pazudusi. - Aleksa skumīgi noteica, sieviete vēlējās tagad atrasties pie māsas, lai viņai nebūtu vientuļi. Jā, pie viņas bija Stefans, bet tas bija tikai Stefans, kas nevarēja aizvietot māsu.

- Labi, kā tu pati jūties? - Aleksa pēkšņi izdzirdēja durvju zvanu un devās palūkoties, kas bija atnācis. Lai gan Stefanam bija atslēga, jo tas maitas gabals paspēja nezin kurā brīdī izgatavot dublikātu. Tas Aleksu patiešām saniknoja. Bez viņas atlaujas izgatavot atslēgu dublikātu!

- Labāk, daudz labāk. - Aleksa ieraudzīja, ka pie durvīm stāvēja divi liela un stipra auguma vīrieši, kas bija ģērbušies kaut kādā formā un izskatījās pēc strādniekiem.

- Pie manis ir atnākuši kaut kādi vīrieši, es tev... -

- Never vaļā durvis! Izliecies, ka tu neesi mājās, saprati? - Aleksa pat nepaspēja pabeigt teikumu, kad Ketrīna uzreiz nopietni iesaucās un izteica rīkojumus. Aleksandra uz pirkstgaliem klusi atkāpās no durvīm un gāja uz virtuvi. Sirds bailēs strauji iepukstējās, un pār ķermeni pārskrēja baiļu drebuļi, kas viņu apņēma.

- Robert, izsauc policiju uz Aleksandras Romanovas adresi un pasaki, ka pie viņas cenšas ielauzties divi vīrieši. - Aleksandra nedzirdēja, ka abi censtos ielauzties, bet Ketrīna zināja, ko saka. Ja piezvanītu policijai un pateiktu, ka viņi vienkārši stāv pie durvīm, tad policija uz to varētu arī nereaģēt, bet ielaušanās mēginājums... Tad gan policija rīkosies. Aleksandra atvēra atvilktni un izņēma no tās japāņu gaļas nazi, kas bija ļoti liels un ass kā žilete. Vienkarši uzmetot zīdu uz naža, tas uzreiz tiks pārgriezts uz pusēm. Ar šo nazi rokās Aleksandra jutās daudz drošāk, ja kaut kas notiks, viņa vismaz varēs aizsargāties.

- Mēs ar Robertu jau braucam, neliec nost klausuli un esi uzmanīga. Klausies, kas notiek arī tev apkārt. Ja kas - kliedz. - Ketrīna norīkoja, un Aleksa izdzirdēja pie durvīm uzstājīgu klauvēšanos un durvju rokturu raustīšanu. No acīm izspraucās nodevīgas baiļu asaras, bet sirds bailēs, likās, tūlīt varēja arī apstāties, kamēr uz ādas uzmetās zosāda. Domās Aleksa lūdzās, kaut policija vai Roberts un Ketrīna ierastos pēc iespējas ātrāk. Aleksandrai palika tik ļoti bail, jo šī klauvēšanās nebeidzās.

- Lūdzu atveriet Romanovas jaunkundz, mēs zinām, ka jūs esat mājās. - Aleksa iekoda lūpā no bailēm, bet par vaigiem saka tecēt asaras. Ar katru sekundi bailes pieņēmas spēkā, bet klauvēšana un saucieni nebeidzās. Tad viņa izdzirdēja stipru sitienu pa durvīm un cieši saknieba lūpas, lai nekliegtu.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 12

0/2000

Tu raksti labi, bet man visu laiku ir sajūta, ka es to jau esmu lasījusi. Tu esi atradusi savu veiksmes formulu, kas no vienas puses ir baigi forši, bet tu bliez vienu un to pašu domu jau trešo stāstu pēc kārtas, vien pamainot tēlus (arī tikai dažus) un pāris notikumus, kas visu padara pārāk paredzamu. Iesaku padomāt par to, vai tu gribi (jau atkal) rakstīt par to kā babņiks atradīs savu īsto un vienīgo.

 4  0 atbildēt
Katram ir sava izpratne par veselīgu kritiku. Ja tu pasaki, ka visi stāsti atkārtojas, tad dod iemeslus nevis rauj no zila gaisa. Es taču nevienam neatsaku kritiku, kad to lūdzu. Izkritizēju pat ja ir 100 vārdi un viss sastāv no dialogiem, darbībām. Kritika bez faktiem - nav kritika, tie ir kaut kādi viedokļi. Pat ja ir atrasta izdevīga platforma uz kuras rakstīt, ir jāvērtē stāsts nevis visi darbi kopā, salīdzinot tos, kuri bija labāki un sliktāki.
 2  0 atbildēt

Labi, dažas lietas, tomēr Stefans man patīk labāk nekā Kristofers. Stefans ir ne tikai bezkaislīgs, kā bija Kristofers. Stefans nekad nešantažēs, kas jau liecina par dažādību. Tu visu ņem lielos vilcienos, bet nemaz nesalīdzini viņus. Otrkārt, kuram gan varoņi nav tuvu nāvei? tas piedod asumu, ko nevar piedot kaut kādi veiksmes stāsti, kur raksta kā mīl un pat nav kulminācijas momenta. Trešais-tas ir slikti, ka varoņi ir kopti,eleganti un bagāti, ja kaut mazliet pazītu autori, tad saprastu, kāpēc viņi visi ir tādi. Tomēr raksturi dažādi. Man parādījās viens jautājums, iemetot aci tavos komentāros, Kāpēc tikai tommygirl stāstu komentē?

 2  0 atbildēt

Šovakar gan nē. Bet rīt varbūt. emotion

 0  0 atbildēt

Nē nu, Zajčik,baigi perfektā daļiņa! emotion 

 2  2 atbildēt