Ketrīna kopā ar dēliem izgāja no restorāna. Vakariņu laikā, kamēr viņa novirzīja dēlu domas un runāja par patīkamam lietām, sievietes galvā jau bija dzimis plāns, ko vajadzēja darīt un ar ko sākt. Viņa nepieļaus, ka kāds piedurtu pirkstu sievietes ģimenei un bērniem. Ketrīnai bija jādabū prom Mia un Selīna ar abiem viņas mazbērniem. Kaut kur sirdī radās sajūta, ka tikpat labi šīs vēstules vārdi varēja norādīt uz ko citu, ka pēdējie vārdi par mātes asarām varēja tikpat labi būt tēmēti arī uz mazbērniem. Cilvēki zināja, cik šie mazie brīnumi bija nozīmīgi Stenfordu ģimenei un cik ļoti viņi tika gaidīti ierodamies pasaulē. Viņa nav muļķe, lai nepadomātu par visiem savā ģimenē.
Vārdi varēja būt rakstīti arī kā apmāns, lai novērstu sievietes uzmanību, tapēc viņai bija jābūt gatavai uz visu. Ketrīna kopš vēstules saņemšanas jau bija uztraukusies par saviem tuvajiem, bet viņa zināja, ka Mia bija ar Dereku, bet pie Selīnas bija Roberts, viņas tēvs, vīratēvs un vīramāte. Bet Stefans un Raiens bija ar viņu. Tomēr tikpat ļoti sieviete uztraucās arī par Aleksandru. Labi, ka vismaz bija cilvēks, kas uzmanītu Aleksu. Viņš nepieļaus to, ka kaut kas notiks, vai ziņos par notikušo. Ketrīna uzsmaidīja Stefanam un, pieejot tuvāk, cieši apskāva savu jaunāko dēlu.
- Brauc pie Dereka un atvediet abus ar Miu pie Selīnas un Raiena. Saki, lai viņa sakrāmē vienā somā visas vajadzīgās lietas pāris dienām. Brauciet katrs savā mašīnā. Lai Mia brauc ar Dereku kopā, vērīgi skaties, lai tev kāds nesekotu. Esi uzmanīgs. - Ketrīna ar smaidu uz lūpam iečukstēja dēlam ausī. Sirds sitās kā neprātīga, bet viņa nepadosies. Bija uzsākts karš, un sieviete tajā uzvarēs.
- Labi, mammu. - Stefans atčukstēja atpakaļ, un tad abi atrāvās. Viņu lūpas vēl aizvien rotāja smaids, kas liecināja par to, ka viss ir kārtībā, bet iekšā viss vienkārši vārījās.
- Raien, aizved mani mājās. - Ketrīna uzreiz iesaucās, un viņš vienkārši pamāja ar galvu. Tūlīt pat pie restorāna piebrauca Raiena melnais Mercedes. Tajā pašā mirklī piebrauca arī Stefana Mercedes. Vīrietis apgāja apkārt savam auto un paņēma no jaunā puiša mašīnas atslēgas. Jauneklis ar lielām un sapņainām acīm noskatījās uz Stefana Mercedesu. Tikmēr tās īpašnieks veikli iekāpa mašīnā un pagaidīja, kamēr aizbrauca Raiens kopā ar mammu. Tad viņš veikli izgrieza mašīnu un devās ceļā pie savas māsas, lai viņu pēc iespējās ātrāk nogādātu drošībā. Stefans ātri uzspieda uz displeja māsas vārdu un gaidīja savienojumu. Mašīnas salonu piepildīja zvana signāli, bet viņa tā arī necēla klausuli, savienojums pats automātiski atvienojās. Stefans klusi nolamājās un uzspieda Dereka numuru. Cerams, ka vismaz viņš atbildēs, lai gan cerība likās maza. Arī Dereks nepacēla, un Stefans atmeta cerības sazvanīt abus balodīšus. Viņam nav ne mazākās nojausmas, ko abi darīja un vai viņi vispār bija mājās. Bija vienīgi jācer, ka abi būs savā dzīvoklī. Ja nē, tad viņam nāksies meklēt, un tas nepavisam nebūs viegli. Stefans vēlējās pēc iespējās ātrāk nogādāt mazo māsu drošībā un tad braukt pie Aleksandras. Viņš baidījās, ka sievietei kaut kas tiks nodarīts vai viņu kāds pat nolaupīs, kamēr vīrietis bija prom. Stefans zināja, ka bija cilvēks, kas uzmanīja katru Aleksas soli, bet tomēr viņš jutās drošāk, ja pats personīgi bija kopā ar Aleksandru.
Stefans pēdējā brīdī paspēja noreaģēt un, strauji pagriežot stūri, nogriezās uz pazemes stāvvietu, tā aiz sevis atstājot daudzu mašīnu tauru skaņas par viņa ātro kustību. Stefans noparkoja mašīnu pazemes stāvvietā un, izvilcis atslēgu no aizdedzes, izkāpa no automobiļa. Ejot uz liftu, viņš nospieda signalizāciju. Pieejot pie lifta, vīrietis piespieda izsaukšanas pogu un nevērīgi nopētīja apkārtni. Te bija pelēks, drēgns un visapkārt bija visāda veida mašīnas, bet nekur nemanīja neko aizdomīgu. Lifta durvis atvērās, un Stefans, ieejot iekšā, nospieda pēdējā stāva pogu. Viņš jutas kā uz adatām, uztraukdamies par savu ģimeni un Aleksandru. Stefans pat ļoti satraucās par viņu. Vīrietis vēlējās pēc iespējas ātrāk nogādāt māsu drošībā un tad steigties pie Aleksas, kas viņu gaidīja mājās.
Lifts apstājās, un Stefans izkāpa no tā un devās pie Dereka dzīvokļa durvīm. Viņš piespieda zvana pogu vienreiz, tad vēlreiz, bet neviens tā arī nenāca. Stefans ar dūri uzsita pa durvīm, visu laiku spiezdams pogu. Viņš neies prom, kamēr kāds neatvērs durvis. Minūtes pagāja viena pēc otras, un beidzot, kad bija aizritējušas apmēram piecas minūtes, tika atslēgtas un atvērtas durvis.
- Ko tu šeit pazaudēji, Stenford? - Dereks izskatījās patiešām aizkaitināts. Nē, viņš bija dusmīgs. Tumšas acis, kas izskatījās drīzāk melnas, bija gatavas Stefanu novākt. Tumši brūnie mati bija sajaukti un nekārtīgi, bet kājās bija tikai pelēkas sporta bikses, bet viss torss bija kails. Stefans saprata, kāpēc viņš bija aizkaitināts un gatavs novākt miera un idilles traucētāju. Viņa izskats izteica visu. Stefans slēpa savu aizkaitinājumu, bet savā ziņā viņš vēlējās tagad Derekam sadot par to, ka vīrietis aiztika viņa mazo māsu.... tomēr, abi mīlēja viens otru un drīz precēsies. Bet tomēr tā bija viņa mazā, mīļā, kaitinošā māsa.
- Iesim iekšā parunāt. - Stefans noteica, bet Dereks vēl aizvien negāja nost no durvīm. Tajā pašā brīdi no tāluma atskanēja mazās māsas balss.
- Kas tur ir, mīļais? - Tūlīt pat parādījās Mia. Stefans nobolīja acis, māsa bija tērpusies vien sarkanā zīda halātā. Viņas mati bija nevīžīgi, un, kad māsas acis sastapās ar viņējām, tās uzreiz kļuva dusmīgas. Māsa sarauca pieri un veltīja brālim ļoti dusmīgu skatienu. Stefans pielika roku priekšā krūtīm, tā pārbaudot, vai tājās nebija izdedzināts caurums, jo pēc skatiena likās, ka tas varētu būt noticis. Vīrietis mīlīgi uzsmaidīja māsai, kas toties kļuva vēl dusmīgāka. Šis skatiens pavisam noteikti bija mantots no mammas.
- Vācies, Stefan, kamēr neesmu tev iesitusi! - Mias balss skanēja vēl dusmīgāk nekā Derekam. Viņa nostājās blakus savam līgavainim. Dereks aplika roku ap meitenes kaklu, tā pievelkot viņu sev tuvāk. Mia pagrieza seju un uzsmaidīja vīrietim, kurš skatījās uz Miu. Likās, ka šajā skatienā vīrietis ielika visu mīlestību un dvēseli. Stefans iekšēji pasmaidīja, Dereks pavisam noteikti mīlēja Miu, tas bija redzams pat skatienā.
- Miai draud briesmas. - Stefans uzreiz noteica. Ja vīrietis uzreiz neķersies pie lietas, viņu patiešām aizdzīs prom, bet vīrietim vēl bija jānogādā māsu drošībā. Dereka sejas izteiksme uzreiz mainījās. Vīrietis pavilka meiteni nost no durvīm un ļāva Stefanam ienākt. Tikko kā Stefans aizvēra durvis, tā sekoja jautājums no Dereka.
- Kurš? - Viņš laiski atspiedās pret durvīm. Zem kurpēm bija izkaisītas sarkanas rožlapiņas, un to sliede aizvijās tālāk dzīvoklī, bet apkārt bija aizdedzinātas sveces, kas bija vienīgais gaismas avots dzīvoklī un ietina to romatiskās noskaņās. Stefans bija sabojājis abiem romantisku vakaru. Nav brīnums, ka abi bija tik aizkaitināti.
- Nezinu. Mamma saņēma draudu vēstuli un pēc vakariņām lika mums abiem aizvest Miu uz Raiena mājām. Aizej, sakrāmē vienā somā mantas pāris dienām un apģērbies, Mia. - Stefans noteica, un Dereks tūlīt pat paņēma meiteni aiz rokas un ievilka dziļāk dzīvoklī. Vīrietis pats, intereses pēc, iegāja dziļāk dzīvoklī. Viņs klusi nosvilpās, jo pa visu dzīvoklī paraēli bija izliktas aizdegtas sveces un izkaisītas sarkanas rožu lapiņas. Netālu no viņa mētājās Dereka krekls, tālāk - māsas kleita un kurpes. Stefans saprata, ka bija izjaucis kaut ko ļoti skaistu, jo Dereks patiešām bija pacenties, lai iztaptu māsai. „Vai patiešām sievietēm tas tik ļoti patīk?” Stefans pats sev uzdeva jautājumu, uz kuru vēlētos zināt atbildi. Bet viņš zināja, ka to saņems tikai tad, ja pats izdarīs ko tamlīdzīgu.
- Mēs esam gatavi. - Dereks nopietni noteica. Stefans pagriezās un ieraudzīja, ka vīrieša roka bija aplikta ap Mias vidukli. Māsai mugurā bija melni džinsi, balta maiciņa, melna ādas jaka un kājās parastas melnās Convers kedas. Dereks bija uzvilcis vienkārši uzvalka bikses un melnu kreklu, kam bija atpogātas pāris pogas, un rokā viņam bija melna sporta soma. Abi bija gatavi, tikai Stefans nezināja, ko bija izplānojusi mamma un ko viņa taisījās darīt. Ar katru brīdi viņam sāka palikt mazliet vairāk bail par savu ģimeni.
