Nekas (13)18

Daniels.

Man viņu vajadzēja redzēt. Kad Romāns beidzot aizmiga, nozagu viņam mašīnas atslēgas un skrēju lejup, lai tiktu pie Melisas. Es viņu nebiju redzējis pārāk ilgi. Viņa nedrīkstēja būt viena. Atrāvu vaļā mašīnas durvis un uzreiz ieslēdzu motoru, un sāku braukt ar tādu ātrumu, ka atlēcu pret krēslu. Dusmās ap stūri sakļāvās pirksti un priekšā viss šķita izplūstam.Es tik nikns sen nebiju bijis. Austra... Sasodīts, Austra palika ar brāli. Bet es nevaru griezties atpakaļ. Man ir jābrauc tālāk. Manu skatienu piesaistīja avārija ceļa malā. It visur kur vien sniedzās skats mašīnu laizīja liesmas, un bija sabraukuši ātrie un policija. Tā bija Valērijas mašīna. Melisas māsas mašīna. Sasodīts.

Apstājos ielas malā un izkāpu no mašīnas. Tobrīd ātrās palīdzības mašīnā iecēla nestuves, kuras bija apklātas ar baltu pārvalku. Pieskrēju pie ārstiem, un nejautājot atļauju, paskatījos zem pārvalka uz oglēm klāto ķermeni. 

-Nē, nē, nē, nē, nē, sasodīts, nē,- es teicu un kāpos atpakaļ,- Tas nevar būt, tā nevar būt viņa. Tas nevar būt reāli. nē...

-Kungs, lūdzu, atkāpieties,- kāda ārste man aizrādija, un es tiku ar varu pagrūsts sāņus. Kamēr ārsti un policija darbojās ap vienu līķi, es nekur nespēju atrast Melisu. Tā nevarēja būt viņa. Tā nevar būt viņa. Es atsakos tam ticēt. Viņa tik viegli nepamestu mani un Austru. Mana Melisa bija cīnītāja, pat bez atmiņām. Es nevaru viņu zaudēt, Dievs.

Man nebija pat kam lūgt palīdzību. Skrēju uz mašīnu un centos kādam kaut ko pajautāt par otru personu mašīnā, bet neviens neko nezināja, jo nebija dokumentu. Mašīna dega ugunīs, un manas cerības saruka ar sekundēm. Te bija gara zāle. Varbūt viņa tikusi ārā, un ir kaut kur citur? Es apcirtos apkārt, meklējot iespējas, kur viņa varētu būt. Melisa nevarēja būt mirusi. Es zinātu, ja tā zem pārvalka bija viņa, es to zinātu. Bet tā nebija viņa.

-Daniel!- viņas balss sauca manējo. Attapos un sāku skriet tajā virzienā, no kuras tā nāca. Tas bija aiz kalna, un es gandrīz pakritu, skrienot lejup pa to. Es nespēju viņu nekur atrast,- Daniel!

-Kur tu esi, Melisa?- es saucu, un apgriezos uz rinķi, lai pārbaudītu, vai viņu nekur nemanīju.- Melisa!<br />

Viņa vairs neatsaucās. Pamanīju viņu guļam zālē un steigšus pieskrēju viņai klāt, paceldams viņu rokāas. Melisa tā iekaucās sāpes, ka man nācās viņu nolikt guļus. Šķiet, ka viņa bija traumējusi muguru. Man drebēja rokas, nezinot, ko darīt. Kā lai es viņu nogādāju pie mediķiem?

-Daniel,- viņa klusi teica,- Daniel,es tevi dzirdēju, es tevi...

-Nerunā. Pagaidi mani te. Es aiziešu pēc ārstiem, labi, mazulīt? Labi?

-Tu mani nosauci par mazulīti.- Melisa teica un pievēra acis,- Tas biji tu...

-Melisa? Melisa! Mosties,- es saucu, cenšoties viņu atgriezt pie samaņas.- Kāds palīdziet, nolādēts, lūdzu! Palīdziet!<br />

-Daniel!- sadzirdēju Romāna balsi un paskatījos uz virzienu, kur viņš bija, nākot ar vairākiem mediķiem. Austra bija viņam rokās. Mazā bija pārbijusies un pieglaudās Romānam.- Ņem bērnu, es braukšu ar viņu.

-Nekā, es braukšu,- es ietiepos un paņēmu mazo no viņa,- Tu. Tas ir tevis dēļ.-es nogrozīju galvu,-Ja viņai kaut kas notiks, ja būs paliekošas sekas...

-Ko tu man izdarīsi, Daniel? Ko?- Romāns izaicināja mani.- Nu? Sīkais? Nu? Neko.

Es noliku Austru zemē, atvēzējos un triecu dūri pret Romāna žokli tā, ka tas melodiski nošķindēja.

Romānu tas uzjautrināja.- Tu esi muļķis brāl. Tas, ka Valērijas nav, neko nenozīmē. Es panākšu savu.

-Pamēģini,- es izaicināju, paņemdams Austru rokās,- Paraudzīsim, kuru viņa izvēlēsies. Jau otro reizi.

-Tev rokās ir pierādījums, kuru viņa ir izvēlējusies,- Romāns teica, skatoties uz meitenīti man rokās.- Vai ne tā, Austra? Nāc pie tēta.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-14/715767