http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-11/715170
http://www.youtube.com/watch?v=tYQ1Okyi3g4
Man nekad nebija bijis tik auksti. Es drebēju visās miesās, un turpināju iet tālāk. Man mugurā bija plāna, rudenim neatbilstoša jaciņa un džinsu šorti. Pūta ledaini auksts vējš, kas dejoja pa kauliem. Tobrīd lūdzos, kaut es varētu atslēgties un nepamosties. Manas rokas un kājas bija pārsalušas tik tālu, ka es tās teju jau vairs nejutu. Atspiedos pret koku, un centos sapurināties, lai dotos tālāk. Es nezināju, kurp es eju, vienkārši gāju. Man vajadzēja iet tālāk. Es devos tālāk lēnāk nekā iepriekš un aizķēros aiz ozola saknes, un pakritu, noskrāpējot plaukstas un ceļus. Ignorējot sāpes, piecēlos un sāku skriet. Es jutu, ka līdz manam mērķim, lai kāds tas būtu, nebūs tālu. Apstājos pie tuvējā veikala, kā logs bija aizklapēts ar dēļiem, un no šortu kabatas izņēmu mazu bildīti. Tajā bija attēlota maza meitenīte, ne vairāk kā četrus gadus veca, ar lielām, zilām acīm. Zem bildes bija paraksts "Mana mazā Austra. Lieldienas. 2010.gads." Saņurcīju bildi, atstāju to turpat un devos tālāk. Man nebija laika atskatīties. Man. bija. jādodas. Pamanīju trepes, un steidzos tām klāt, neliekoties ne zinis par ķermeņa stāvokli. Beigas bija tuvu. Es tās jutu. Gandrīz varētu aprakstīt, kāda ir sajūta, kad to apzinies. Es gribēju visu beigt. Tagad.
Nekavējoties atvēru acis, un krampjaini tvēru pēc gaisa. Tas bija sapnis. Pirmoreizi es sapņoju. Pagaidiet... kaut kas nav kārtībā. Es neatceros, ka būtu sapņojusi iepriekš, bet nupat es taču kaut ko nosapņoju. Vai tas vispār bija patiesi vai tā bija tikai mana izdoma? Vai tas lēciens,ko izdarīju notika? Satvēru galvu un sāku kliegt. Es nespēju izturēt tās sāpes, ko nodarīja domāšana. It kā kāds man būtu iesitis pa deniņiem. Man likās, ka mana galva plīsīs pušu. Palātā ieskrēja bars mediķu un teju vai piesēja mani pie gultas, un iedeva nomierinošos preperātus. Es skatījos viņu sejās, un neredzēju ne gramu līdzjūtības. Kāpēc es vispār to meklēju? Kas vispār ir līdzjūtība?
Es atcerējos sapni. Mazo meiteni bildē. Viņu sauca Austra. Viņa man kaut ko nozīmēja. Viņa bija mana māsa? Kas bija šī mazā meitene, kuras bilde man bija līdzi? Kad ārsti izgāja, izkāpu no gultas un piegāju pie sienas, un sāku lasīt, kas uz tās bija rakstīts. Rokraksts bija mazliet izplūdis un vietumis citādāks, nekā iepriekš. it kā to būtu pabeidzis rakstīt kāds cits, nevis tas, kurš to uzrakstīja. Vai to uzrakstīju es?
Lēni piegāju pie sienas un sāku lasīt. "Mans vārds ir Melisa Anastasija. Es nezinu, cik man ir gadi, un no kurienes nāku. Man nav daudz ko teikt, bet, ja rīt pamostos bez atmiņām, tad šis būs vienīgais, kas mani noturēs pie veselā saprāta. Man nav ģimenes, man nav kur iet. Vienīgais cilvēks, kurš man rūp ir Daniels. Sasodīts, es pat nezinu viņa uzvārdu. Izvairies no cilvēka, kura vārds ir Romāns. Viņš nevēl tev labu. Tev jātiek prom no turienes." Pakāpos nostāk un paskatījos uz sarkano traipu uz sienas. Šķiet, ka tur kaut kas reiz bijis, bet tagad tas bija izķēpāts. Centos tur kaut ko saskatīt. Vienīgais, ko pamanīju, bija seja, kura šķita kaut kur redzēta.
-Taisies, mēs braucam,- kāda balss mani izbiedēja. Apcirtos un pamanīju pie durvīm meiteni ar medus krāsas matiem un smaidu sejā,- Tu gribi tikt prom, vai ne?
-Kas tu esi?-
-Nav svarīgi, vienkārši ejam,- Meitene uzstāja,- Tu mani tāpat neatceries. Mani sauc Valērija. Esmu tava draudzene.
-Vai es varu tev uzticēties?- es apjautājos. Meitene tikai atmāja ar roku un pameta man somu, ko turēja plecā.- Tu negribi satikt Romānu, tici man,- meitene pateica un kļuva nopietna,- Gaidu tevi ārā. Tev ir piecas minūtes.
Uzmetu skatienu sienai un vēlreiz skatienu meitenei. Atvēru somas rāvējslēdzēju un izņēmu no tās drēbes, ko uzvilku mugurā. Steigšus saģērbos un izķēpāju ar plaukstām visu, ko biju uzrakstījusi. Paņēmu somu un izsteidzos no telpas, lai sekotu Valērijai. Valērija mani turpat gaidija un uzsmaidīja, redzot, ka esmu gatava.
-Tagad tu esi drošībā,- Valērija sacīja un ieķērās man elkonī,- Vienkārši seko man un neskaties apkārt.
***
Nodūrusi galvu, steidzos tikt līdzi Valērijai, un gandrīz nespēju novaldīties, kad tikām ārā. Valērija atvēra mašīnas durvis, un es steidzos apsēsties viņai blakus. Meitene iedarbināja mašīnu un steigšus brauca prom, neskatoties atpakaļ.
-Un ko tagad?- es vaicāju, kad Valērija palielināja ātrumu. Viņa palielināja ātrumu, bet man neatbildēja
-Man tevi ir jānosargā.- viņa tikai teica,- Nekas vairāk. Nebaidies, ne Daniels, ne Romāns netiks tev klāt.
Daniels. Daniels. Daniels. Daniels. Tā seja, kas bija uz sienas, tā bija viņa seja. Tagad es atceros. Nē, es negribēju mukt prom no abiem brāļiem. Tvēru pēc stūres, un centos piespiest Valēriju griezt rinķī, bet tā vietā mašīna saslīdēja nost no ceļa un novēlās no kalna.
Beidzot, nevarēju sagaidīt. Katru dienu čekoju, vai neesi ielikusi jaunu daļu. :D Parasti nelasu spokos šādus stāstus, bet šis ir retais, kurš mani patiešām aizrāva. Tā tik turpināt. :)