Nekā, ko zaudēt #660

-Es tevi mīlu, Princese mona,-Teilors noteica.

-Cik man reizes teikt, ka princesas nav aklas?- iedunkāju puisi.

-Bet princeses ir bezgala skaistas, bet tu vēl skaistāka,-puisis atteica un ievija mani savā ciešajā apskāvienā.

-Neaizmirati to,-viņš piebilda, ļaujot man aizvērt acis un izbaudīt viņa patīkamo smaržu, kas vien piepildīja manas nāsis.

***
Es nebiju laimīga, būdama kopā ar Alexi. Man pietrūka to sajūtu, kas bija agrāk. Es nezinu, vai tā būtu, ja atkal būtu ar Teiloru, bet ja būtu?

Bet man to neuzzināt, jo viņš ir tālu, tālu prom, bet es esmu te, te uz ceļa, kur mašīnas traucas garām uz neaprakstāmu ātrumu, bet es esmu te, grāvi, kur neviens man nevarēs nodarīt pāri.

Manas iekšas plēšas ārā, un es nezinu, ko iesākt. Gribas bēgt, gribas kliegt, gribas paslēpties no visa, kas ir man apkārt.

Bet apkārt nav nekā. Esmu viena. Neesmu pamesta, es atstūmu citus, pat brāli, Keitu un Džeidu.

Un kas gan būtu domājis, ka Keita ar Markusu saiesies?

Es sadzirdēju brēcošas skaņas, klaigas, mašīnas riepas pārsprāgšanu.

Un tad mašīna gāzās grāvī, netālu no manis, es skrēju prom, cik vien ātri varu.

Bet ir jau par vēlu.

Sprādziens.

Tumsa.

Kliedzieni.

Asaras.

-Man sāp,-nošņukstu un aizveru acis, kas jau gremdējas asiņu jūrā.


Tāda īsāka daļa pēc garākas pauzes. Noteikti varat gaidīt 7dien nākamo daļu :)