Nekā, ko zaudēt #540

Es skatijos puiša brūnajās acīs, kuras to vien darīja, kā apbūra mani.

-Kā tas nākas, ka esi tik perfekts?- viņam matemātikas stundā neveikli vaicāju.

-Perfekts?- viņš iesmējās,-Vienīgā, kas ir perfekta, esi tu!- noteica un iedeva maz mazītiņu buču man uz vaiga, kuras dēļ nosarku.

-Alexi!- skolotāja iesaucās un pati nosarku.

Visa klase iesmējās, par skolotājas reakciju.

-Alexi, stundā nē!- iečukstēju puisim ausī un piecēlos kājās, jo stunda beidzās.

Izgāju no kabineta un mani kāds parāva aiz rokas un ievilka tualetē.

-Bella!- Džeida iesaucās,-Kad tu man taisījies pateikt par savām un Alexa attiecībām?- viņa smaidot vaicāja.

-Am, no kurienes tu izraki, ka mums ir attiecības?- es iesmējos un novērsos no meitene, lai ieskatītos spogulī.

Mani mati bija iegofrēti, kas vēl vairāk izcēla to sarkano krāsu, bet acis bija greznotas ar tumšām ēnām un mākslīgajām skropstām.

Atkal pagriezos pret draudzeni,-Nu? Tak nešokējies!- iesmējos, kamēr vēroju draudzenes pavērto muti,-Ūdeni?- atkal iesmējos un uzšļakstīju viņai nedaudz uz sejas ūdeni.

-Bella!- viņa dusmīgi norūca un atkal atplauka smaidā,-Jums ir bijis???- viņa pacēla acis, lai es labāk saprastu viņas jautājumu.

Ja teikšu, ka tas viņai nav jāzin - atbildi sapratīs, ja teikšu - kāda starpība? Viņa tāpat sapratīs, tāpēc teicu taisnību,-Ir, un tas ir bijis labākais sex manā dzīvē.- noteicu un iesmējos, pagriežot muguru draudzenei un atstājot to vienu.

-Labākais seks?- Alexis vaicāja, kad iekļāva mani savos apskāvienos. Viņa seju atkal rotāja neatvairāmais smaids, kas lika manā vēderā dejot tauriņiem.

-Jā!- iesmējos un noskūpstīju puisi,-Šodien pie tevis,- puebildu un pazudu no puiša redzes loka.

Izgāju no skolas, lai ieelpotu svaigu gaisu, bet tas tik viegli nesanāca, jo mani jau gaidīja noraudājusies Anabella.

Viņa pieskrēja pie manis un cieši apčēra,-Viņš ir padevies, Bella, viņš ir padevies, palīdzi man, lūdzu!- viņas asaras rita pār vaigiem. Es tās centos noslaucīt, bet to bija par daudz.

Alexis pieskrēja pie manis un vaicāja,- Kas noticis?-

-Ko es varu palīdzēt?-ignorēju Alexi un pievērsos Anabellai.

-Parunā ar viņu. Lūdzu! Es tevi tik ļoti lūdzu!- viņas acīs nepazuda asaras kaut uz sekundi,-Es nevaru viņu pazaudēt.

-Ko pazaudēt, mīļum?- viņš mani pagrieza pret sevi, lai beidzot ieraugu, ka arī viņš ir šeit.

Anabella izbrīnīti vēroja mūs, kas man lika justies vainīgai,-Teilors, mans bijušais, ir slims.- godīgi noteicu un apķēru savu puisi.