Nekā, ko zaudēt #494

Īsāka daļa, bet tas nekas.


Teilors

Dienas rit. Esmu viens un bezspēcīgs. Es atkal nekustos. Iesmesla jau ar nav. Māte? Tas neko nedod.

Citreiz iedomājos, ka varētu saņemties Bellas dēļ. Bet tas tik un tā būtu uz laiku. Un tas es atkal viņu salauztu. Es to nevēlos. Ja esmu ar viņu, tad gribu ar viņu būt līdz sirmam vecumam, bet es to nespēšu. Es pat neredzēšu savus bērnus, sievu, jo man viņu nebūs. Nav jēgas sāpināt cilvēkus, kurus mīli.

Iekārtojos gultā ērtāk un pasaucu mammu.

-Tev ir jāsaņemas!- pēc stundas ilgas sarunas viņa man uzkliedza. Es sarāvos.

-Man nav iemesla!-

-Velns pa rāvis. Tad mirsti! Mirsti šajā gultā, sāpini mani, Bellu un visus, kurus tu mīli, kuri mīl tevi. Tu esi pilnīgs idiots!- viņa kliedza un dusmīga aizgāju.

Es atkal paliku viens. Viens ar savām domām un gļēvulību.

Man pietrūks Bellas, bet pats viņu pametu.

Būtu labāk apsiet virvi ap kaklu un pakārties. Atliktu vien virvi piesiet pie gultas un izvelties no tās. Un beigts būtu.

Bet es nevaru mammu sāpināt ar šādu nāvi, kaut jau mirstu.

Un ir Bellas dzimšanas diena, kuru pavadu gultā, bet viņa bez manis. Vai viņai vēl sāp? Ko gan viņa dara? Kā svin?

Noriju kaklā iestrēgušo kamolu un ļavu vienai vienīgajai asarai nobirt pār vaigu.

Vārgi to noslaucīju un ietinos segā.

Es nevienu vairs negribēju redzēt. Nevienu.

-Sveiks, brālīt!- kāds ienāca manā istabā un iekliedzās. Pagriezos pret nācēju. Nuja, kurš gan cits?

-Kurš gan cits, kā tu?-vaicāju brālim, kuru pat pretīgi tā saukt.

-Teiloriņ, vai tad tu dusmīgs?-viņš vaicāja.

-Žēl, ka mēs visi trīs brāļi slimi, bet vismaz vienam no mums pavaicās, aizbēgot no tevis,- ļauni uzsmaidīju Stefanam un atkal apsedzos.

-Kas es vainīgs, ka pirmais iepazinu Bellu?- viņš kliedza.

-Bet tu esi psihs, tu mani sadūri un piekāvi, noindēt vēl gribèji. Viņa tevi nemīl, skaidrs? Viņa mani mīl!-

-Un tāpēc tu viņu pameti. Ļoti loģiski!- viņš iesmējās uz izgāja no manas istabas.