Nekā, ko zaudēt #476

Tātad, jau pasaku priekšā - neviens nemirs, vairs :D BET, būs kaut kas jauns, ko es tik vakar izdomāju :D Ceru, ka patiks nākamās daļas pavērsiens, kaut gan daudziem gan jau nepatiks. Bet tad jau redzēs. Bet šī daļa arī nav no garākajām. Bet es labošos ar nākamajām daļām. Vismaz centīšos :)



Dienas gāja un gāja. Pirmās divas nedēļas katru dienu skaitīju, kuru pavadīju bez Teilora, bet tagad jau tuvojas mana dzimšanas diena. Džeida saka, ka jārīko pa spīti bellīte, kura noraus jumtu. Bet es tik un tā nebiju pārliecināta par tādu ideju.

Pēc ilgas badošanas, beidzot atrados lielveikalā, lai nopirktu ko ēdamu, savādāk no manis vairs nekas nebija palicis, kas mani gan īpaši neuztrauca.

Gāju gar gaļas stendu un ieraudzīju Anabellu.

-Anabell!- nedaudz skaļāk iesaucos un piegāju pie viņas.

Viņa pagriezās pret mani, un viņas seju rotāja plats smaids,-Sveika, Bella!- viņa noteica un samīļoja mani.

-Sveika,- vārgi atsmaidīju pretī un atvijos no viņas tvēriena, -Iepērcies?- ievaicājos.

-Jā, manam dēlam tagad liela apetīte,- viņa iesmējās un ratos ielika vistas fileju.

-Tev ir dēls?- pārsteigti ievaicājos.

-Jā, ir gan. Viņu sauc Teilors,- viņa atplauka vēl lielākā smaidā, kas mani sagrāva,- Viņš ir tavā vecumā, būs jāiepazīstina,- viņa it kā jokojot iesmējās.

-Teilors?- noelsos.

-Jā!- viņa atbildēja un nesaprašanā uzlūka mani, bet tad pār viņu nāca apgaismība- Bella, Bella, ak, es, stulbene, piedod.- viņa noteica un atkal ievija savā ciešajā tvērienā.

Es izrāvos no viņas un skrēju uz izejas pusi.

Manī atkal viss plīsa. Likās, ka rētas jau ir aizšūtas un tikai jāgaida, kad sadzīs. Bet tā nebija. Viss vienas sekundes laikā tika atplēsts un tas tik ļoti sāpēja.

***

-Jau trešo nakti manā sapnī parādās Džeikobs, kurš ir laimīgs, dzīvs un kopā ar mani. Ko tas nozīmē?- vaicāju Džeidai un iesēžos skolas solā,-Man paliek bail,-atzinu.

-Tā reizēm notiek. Tu tak viņam biji pieķērusies, tagad tu esi viena. Viss ir izskaidrots,- viņa mani mierināja un apvija savas rokas ap maniem pleciem.

Klasē ienāca skolotāja un meitene mani atlaida, kas gan bija mazākais, ko es vēlējos.

Skolotāja uzsāka stundu, kas gan man likās visai bezjēdzīga. Kad tā beidzās, Džeida pieskrēja pie manis,-Tad svinēsi? Ir taču jau mēnesis pagājis, nomierinies un svini savu dienu!- viņa ierosināja.

-Svinēšu!- iesmējos, kaut es nemaz nevēlējos smaidīt.