local-stats-pixel

Nekā, ko zaudēt #321

 148  0

Man šausmīgi sala, es nezināju, kur likties, arī Stefana blakus nebija. Bailes pārņēma aukstumu. Visa trīcēju un izlīdu no nakts.

Bija jau nakts vidus. Melna nakts, bez mēness. Spocīgi. Pat ļoti.

Noņēmu aizskarus no loga. Pie koka mājas bija atstāta iedarbināta mašīna, un jau pēc sekundes kāds bija ielauzies mājā.

Es visa trīcēju.

-Bella!- kāds izkliedza manu vārdu. Bet nejau dumīgi, bet gan izmisīgi, it kā meklētu mani.

Ar nedrošiem un klusiem soļiem ielavijos atpakaļ istabā. Labāk nebūtu to darījusi.

-Bella!- puisis priecīgi noteica un tuvojās man.

-Tu?- manās acīs parādījās asaras.

-Jā, Bella, tas esmu es - Tobiass,-viņš noteica un pienāca pa visam tuvu man,-Es beidzot tevi atradu.-

-Tu mani meklēji?-sašutusi vaicāju,-Tev nevajadzēja, man viss ir labi.- pasmaidīju un noliecu galvu.

-Kā es varēju tevi nemeklēt? Ko? M?-

-Nevienam mani tāpat nevajag.-

-Man vajag.-

-Tu man meloji,-ielūkojos viņa acīs,- Tu man meloji, un tu domā, ka tas neko nemaina?- atkal noliecu galvu un sāku skatīties uz savām plikajām kājām,- Un es neko nejūtu pret tevi, tā kā vari doties prom. Un neatgriezties..- atkal pacēlu galvu. Puisis bija manāmi apstulbis, sašutis un vēl viņa acis bija kļuvušas slapjas.

-Piedod!- viņš noteica un aizgāja.

Neticu, ka tā atvados no kāda, kuru mīlēju, vai arī nemīlēju. Kāda tad tam bija nozīme?

Mašīna pazuda no meža, to nevarēja vairs ne dzirdēt, ne redzēt, un es atkal biju viena, pa visam nobijusies un trausla.

-Piedod man tu!- klusi nočukstēju un ielīdu atpakaļ gultā.

Es aizvēru acis un laidos miegā.

Mani pamodināja salda smarža, kas nāca no virtuves. Ātri izlāčoju no gultas un devos uz turieni.

Tur bija Tobiass pie plīts.

Es piegāju pie viņa un noskūpstīju,-Labrīt, mīļais, pankūkas?-

-Labrīt, jā, pankūkas, tev tak garšo, vaine?- viņš pasmaidīja un pasniedza man šķīvi ar tām.

-Loģiski!- pasmaidīju un ielūkojos puiša perfektajās acīs. Tajās staroja laime, mīlestība un viss, ko vien var iedomāties.

-Es tevi mīlu, Bella!- Tobiass noteica un noskùpstīja mani.

-Es tevi arī, Tobiass!- pasmaidīju un piekļāvu lūpas viņa.

Atvēru acis un pamodos. Tas bija tikai sapnis. Skaists sapnis, bet neīsts.

Es izberzēju acis un izkāpu no gultas.

-Stefan?- saucu puisi, bet neviens neatsaucās.

Izgāju mājiņas pagalmā un ieraudzīju šausminošu skatu....





Zinu, ka sen neko neesmu likusi.. Ehh. Bet, ja ir velme pēc turpinājuma kādam, tad es centīšos :)

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Es gribu turpinaajumu... tik ilgi gaidiju ...
 0  0 atbildēt