Yo! Esmu klāt ar jaunu rakstu. Pirms sākat lasīt, gribu, lai jūs zinat, ka šis raksts nav kopēts vai kā citādi aizgūts no citiem atoriem. For example... eh ko tur... ai krč, lasiet. Izpratīsiet manu fantāziju un to, ka tai nav robežu.
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Reiz, tāltālā pilī dzīvoja karalis ar meitu. Vientuļš karalis. Meita - skaista, apburoša, gudra, žigla, čakla un smalka. Karalis - vecs, vīrs gados, ūsas godam turējās pie lūpām. Viss būtu labi. Bet...
Kādu dienu, karalis aprecēja ne pārāk skaistu sievieti, lai tā aizpildītu karaļa veco, tukšo sirdi un princesei aizstātu māti. Princese Ketrīna jau pirmajās dienās redzēja ar sirdi un dvēseli, ka karaliene bija ļauna. Vismaz, pret viņu - bija. Karaliene katru reizi, kad karalim bija jāatstāj pils, visādi mocija princesi. Karaliene apskauda princeses daiļumu, pati viņa tāda nebija, tapēc nespēja iemīlēt karaļa meitu...Lai kā princese centās. Kādu dienu, karaliene patrieca visas pils kalpones un lika princesei Ketrīnai strādāt kalpoņu darbus. Princese varēja tikai atviegloti uzelpot naktīs, kad atradās savā istabā un kad karalis pāradās mājās. Jo karaliene neuzdrīkstējās pazemot princesi paša karaļa klātbūtnē.
Kādu ne īpaši patīkamu dienu, kad Ketrīna vel gulēja, pamāte jau gatavoja darāmo darbu sarakstu, bet tad... viņai iešāvās prātā doma par galīgu atbrīvošanos no pameitas.
Pamāte pamodināja princesi un teica:''Velcies uz skapi. Tu precēsies. Domā, ko vilksi. Mani tas neinteresē, pēc 15 minūtēm esi lejā uz cermoniju.'' to teikusi, pamāte aizcirta durvis ar lielu troksni. Princesei nezināja kā ģērbties. Turklāt, viņa nezināja, ar ko viņa precas.
Nākot lejā pa kāpnēm, kas čīkstēja uz katra pakāpiena, Ketrīna centās noslēpt bailes, kas viņu it kā aprija , jo viņai bija bail, ka jāaprecas būs ar kaut kādu veci. Bet nē, kad viņa nonāca lielajā zālē, viņa redzēja daudz cilvēku. Cilvēku BURZMA. Protams, princesei tas nepatika, turklāt, viņa šos cilvēkus nepazina. Tie noteikti bija no melnās karaļvalts jeb no Melnelenas. Melnelena ir kaimiņvalsts, kur visi cilvēki staigā melnās drēbēs un pat kāzās, Ziemassvētkos, Lieldienās vai citos svētkos, visi vienmēr staigā melnā. Krāsainas drēbes tur pat nav iedomājamas... Tātad. Princese visos cilvēkos redzēja tikai vienu emociju - augstprātība. Visi cilvēki bija pārāk augstprātīgi. Kas neprata augstprātību, to ignorēja un izgrūda no sabiedrības. Bet starp šiem cilvēkiem, viens bija tas, ar ko princesei bija paredzēts stāvēt pie altāra un svētā tēva. Princese no visiem cilvēkiem patiesi redzēja tikai vienu cilvēku.
Princis Greisons no Melnelenas. Nebija no graciozākiem un pieklājīgākajiem (nopietni, viņš par daudz lamājās), bet tajos laikos, prinči un princeses bija palaidušies... Princis Greisons vairāk izskatijās pēc huligāna, nekā pēc prinča. Viņš nebija audzināts kā pieklājīgie ļaidis, viņš bija radis dzīvot bez jebkādiem ierobežojumiem. Tapēc, viņam bija grūti iederēties sabiedrībā, kas IT KĀ bija viņa ģimene un viņa tauta.
Arī princis Greisons ievēroja savu līgavu. Abi bija diezgan jauni. Nu 17-19 gadiem. Princis Greisons uzreiz piesteidzās pie princeses Ketrīnas, lai iepazītos ar līgaviņu. No sākuma, abiem likās, ka varētu viss sanākt, bet jo tālāk viņi gāja, jo ātrāk viņi saprata, ka vienkārši nav radīti viens otram.
Greisons bija vairāk uz huligānisma izcelsmes;
Ketrīna bija vairāk uz smalkuma pusi.
Kad abi beidzot nonāca pils dārzā, pie šūpolēm, tad Greisons iešūpināja Ketrīnu, kas sēdēja šūpolēs un prasija viņai:''Saki man Ketrīn,'' viņš mazliet vilcinājās pie viņas zilajām acīm ''vai tu to gribi?'' viņš beidzot izdabuja zudošos vārdus pār lūpām. ''Kāzas? Nē. Negribu.'' Ketrīna ilgi nevilcinājās. ''Greison,'' viņa uzrunāja puisi, jo pēc viņas atbildes bija ilgs klusums ''vai es tev patīku...?'' šoreiz gan viņa mazliet vilcinājās, lai gan sirds dziļumos zināja, ka viņas jautājumam nebija te vietas. ''Nē.'' puisis atbildēja skatīdamies meitenei acīs, viņa vārdi bija kā aukstas ledus bultas, kas triekdamās uz princeses pusi, sadalijās un dubultojās, viņa balss skanēja tik vēsi, it kā viņam nebūtu emociju. ''Tad... kapēc mums jāaprecas?'' princese prasija, nodūrusi skatienu no puiša, lēni šūpojoties. ''Vecāki.'' puisis atbildēja un izvilka cigareti. Princese paskatijās uz pils loga rūti, kurā varēja redzēt viesus; smalko kungu cilindrus; dāmu cepures ar spalvām; kuplās kleitas zem kurām bija korsetes...
- Kapēc viņi grib, lai mēs precamies? Mēs pat viens otram nepatīkam! 
- Ketrīna nodūra galvu.
- Hui viņ zin.. duraki. 
- Greisons aizdedzinot cigareti atbildēja.
- Tavs tēvs neiebilst?? 
- Ketrīna beidzot paskatijās uz puisi, bet negribēja ieelpot dūmus, tapēc aizgrieza galvu.
- Mans tēvs? Screw him.. mazā. - izpūtis vel vienu lielu dūmu, princis paturēja cigareti pirkstos, uzkāpa uz tuvākā dekorāciju akmens, kas bija lielāks par pārējiem un skatoties uz pili, pilnā kaklā iesaucās:''PIEKĀST JŪS VISUS!''. Nokāpis no akmeņa, viņš pamanija, ka princese viņu ir uzlūkojusi ar jautājošu skatienu. Tad viņš nostājās pie šūboles staba, blakus meitenei un uzvilka vel vienu dūmu.
- Kapēc tu esi tik rupjš pret viņiem? - princese jautāja.
- Zaibal tas, ka jāaprecas pret paša gribu... - princis atbildēja un izpūta milzīgu dūmu mākoni, kas mazliet veidoja sirds formu, diemžēl meitene to neredzēja.
- Kapēc nevar vienkārši aizlaisties..? 
- meitene skaļi domāja.
- To var, - viņš nosvieda cigareti zemē un nomīdija to ar kāju, lai nesāk dekt, tad atsāka sarunu - bet tad, tev būs jādara tā, kā es likšu. - viņš mazliet pasmaidijia, bet arī šoreiz, meitene to neredzēja.
- Aizmirsti. - Ketrīna noteica un piecēlās no šūpolēm. Tad devās uz pili.
- Mazā, uz kurieni? 
- Greisons meitenei sekoja gaidīdams atbildi.
Meitene neatbildēja puisim, līdz brīdim, kad viņa bija nonākusi pie pils durvīm. Tur viņa apstājās. Viņa nezināja ko izvēlēties:
a) iet pilī un turpināt cermoniju;
b) atbildēt Greisonam un tad skatīties, kas notiks ?
Viņa izvēlējās b). Viņa stāvot pie durvīm, pagriezās pret puisi, kas vel aiz vien gaidija atbildi.
- Es biju domājusi, atgriesties pilī.. - viņa klusi teica. Un tas piespieda viņu pieiet viņai tuvāk, lai dzirdētu ko viņa saka. Taču tagad, kad viņš bija viņai pie sejas, tad viņa visādi centās izvairīties no viņa acīm, kuras bija sarkanas, kā asinis, kā uguns, kas neparko negribēja beigt dzirkstīt un dedzināt.
- Oh.. - viņš nodūra acis uz sekundi un tad atkal skatijās viņai virsū-...Kapēc tu no manis izvairies? - skanēja jautājums, kas lika princesei vel vairāk izvairīties.
- Es neizvairos.- viņa liedzās.
- Izvairies gan, kapēc? Vai ... es tevi mulsinu? - princim palika interesanti.
- Nē... tikai... - meitene jutās tik nepatīkami un ne jau tapēc, ka bija jāaprecās ar šo puisi, bet gan tapēc, ka viņai viņš tiešām lika justies neveikli.
- Tikai...? Kas? - puisis viegli aplika savas rokas ap meitenes vidukli un mēģināja panākt, ka viņa atzītstas, kapēc viņa tā izturas.
- KO TU ..?! 
- princese pietvīka kā tomāts, pat vel vairāk, viņa no iekšienes dega un kļuva karsti.
- Pasaki man, kapēc tu no manis bēdz? 
- princis turpināja iztaujāt.
- Noņem savas r-rokas no manis!
- Saki, kapēc bēdz no manis. - viņš nerimās un lai visu padarītu vel ļaunāk, viņš sāka urķēties pa viņas matiem, visādi piņķerējot tos, ap pirkstiem, gar plaukstu, mutē un visādi, pat smaržojot.
Un tas bija hormonu uzplūdums, jo jau nākamajās 2 sekundēs, meitene paģība tieši viņam rokās, jo viņš viņu aizvien turēja pie gurniem. Kad viņš saprata, ka viņa noģība, viņš nezināja ko iesākt. Un tieši tad pa durvīm no pils iznāk viens no kungiem. Ieraudzijis princis turot paģībušu princesi, viņš sāka skandināt pa visu pili ''VIŅI IR ATRASTI! DĀRZĀ, PIE ŠŪPOLĒM! VIŅI IR ATRASTI!''.
Tas princim nemaz nepatika ''Oh shit!'', tapēc viņš paņēma guļošo princesi un uzmauca sec plecos, tā kā princese viņam bija viegla kā spalviņa, tad viņš viņu tik pat kā nejuta. Viņš turot princesi, pārlēca pāri mūra sienai un ielēca krūmos. Ļaudis, kas abus meklēja, paskrēja šiem garām un aizskrēja tālu prom no pils. Tikmēr, princis nosēdināja princesi zālītē pie krūmiem un mēģināja viņu pamodināt.
Beidzot viņa pamodās. Tiko kā viņa atvēra acis, tā viņš smaidīdams klusi teica ''Sveicināta manā pasaulē.'' Viņš protams visu pēc tam viņai izstāstija, kas un kā notika, bet pēc tam, viņš viņai atkal prasija ''Nu... vai tagad tu pateiksi man, kapēc pie vārtiem no manis bēgi?'' un šoreiz, viņai nebija izvēles. Un viņa atzinās ''Tapēc, ka... ka man tu tajā brīdī iepaticies, kaut kāda iemesla dēļ.''
To dzirdot princis apstulba un kādas 20 minūtes lūrēja uz princesi kā tāds muļķis. Līdz viņa pateica kādu vārdu, kas viņu atgrieza dzūvē. ''Greison,'' meitene ierunājās ''tagad tu zini iemeslu. Vai tagad tu mani pametīsi?'' un tajā brīdī puisim likās, ka viss kļūst melns un krāsaina ir tikai viņa. Viņš pieliecās viņai tuvāk un klusi sacija ''...Ne.''
Beigas
------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Nezinu, kā jūs reaģēsiet uz šo, bet ja gadijumā jums ir kas jautājams, komentāros droši.
