Neizsapņotais skūpsts #324

Tas bija Augusts. Viņa siltais augums bija jutams pat zem jakas, murai apakšā bija krekls.

Pagriezos pret puisi un jautājoši uzlūkoju viņu.

-Piedod.. Negribu, lai pārproti..-puisis pasmaidīja un novērsa savas acis no manis, un lūkojās tālāk gaitenī.

-Ko tieši?-iesmējos,-To, ka esi kā bez prāta pēc manis? Es domas māku lasīt.-vēlreiz iesmējos un ielūkojos vērīgāk puisī,-Piedod.-atvainojos un paspēru soli nostāk no puiša.

-Par ko? Par to, ka lasi manas domas?-viņš nesaprašanā ievaicājās.

-Varbūt.-nopūtu un apsēdos uz zemes,-Tā ir mana ģimene?-klusi ievaicājos un ielūkojos puiša brūnajās acīs. Arī Augusts apsēdās uz zemes un vērās manī.

-Jā, tikai nav viss tā kā agrāk.-

-Tas būtu tā kā skaidrs, jo es arī neesmu. Esmu kaut kāds mutants ar zilām acīm.-iesmējos un novērsos.

-Tavas acis ir skaistas.-viņš pasmaidīja.

-Bet kāpēc tās nepalika brūnas?-iesmējos.

-Matu gali jau ar.-viņš paņēma savās plaukstās šķipsnu manu matu un caur tiem izbrauca,-Bet tik un tā tie ir skaisti.-

-Kaut vai.-noteicu un strauji piecēlos kājās. Piegāju pie durvīm, kur bija mana ģimene un iegāju istabā.

Viņi nemaz nepaskskatījās uz mani, tikai skatījās vienā punktā.

-Mam.-ierunājos. Sieviete pagrieza galvu pret mani. Viņas seja nebija izteiksmīga.

-Tu laikam esi kaut ko sajaukusi, meitēn.-viņa noteica un piespieda mazo ciešāk savām krūtīm.

-Jā, piedod - iet.- ar skumju pilnām acīm, uzgrizu muguru savai ģimenei un izgāju ārā no telpas.

Manās acīs parādījās asaras. Tās viena pēc otras krita pār maniem vaigiem, slīdot līdz manām lūpām. Sajutu sālainos piliemus uz tām un noslaucīju.

Pacēlu galvu un ieraudzīju Augustu - tieši sev pretī.

-Tev viss labi?-viņš ievaicājās.

Pakratīju galvu, izsakot, ka nav vis.

-Es tik un tā tevi atradīšu!-sadzirdēju klusi balsi ausīs un aizvēru acis.

-Tas ir Tomass?-Augusts ievaicājās un apkampa mani.

-Laikam.-nopūtu un saspiedu puisi.

-Ka tik neesi spēcīgāka par mani.-puisis iesmējās un pacēla mani uz rūkām, kā līgavu pie mājas lieveņa.

Kāpēc gan es nemīlēju Augustu? Jauku, skaistu..

Bet, ja mīlēju?

Ieskatījos ciešāk puiša brūnajās acīs, brūnajos matos, kuri krita pār viņa acīm.

Un, ja pa tiešām mīlu?

Izlecu no puiša tvēriena un nostājos tam pretī.

-August?-nedroši ierunājos.

-Jā?-

-Ko tu pret mani jūti?-ievaicājos, un par brīnumu nenovērsos.

-M-Ī-L-E-S-T-Ī-B-U, saulīt!-puisis noteica un uzlika savas plaukstas virs maniem vaigiem.

Pastiepos pirkstgalos un noskūpstīju puisi.

Ja mīlu? Ko tad? Ko tad?




Tā, es līdz 7dienai vai 2dienai nepagodināšu jūs ar jaunu daļu, piedodiet. Bet šā vai tā - lai jums jaukas brīvdienas un neaizmirstama rītdiena, piekdiena ;)
Čukča, gaidi ;D