Neizsapņotais skūpsts #166

Tas nekas, ja 16 vairs nebūs, mes esam te pat līdzās :D



-Viss kas notiek...- kāds noteica.

Pagriezos pret runātāju un atkal novērsu acu sktienu no puiša.

Nepietiek vien ar to, ka es esmu tā kā kaut kāda stulba govs uz svešu cilvēka zāliena, es vēl sāku šņukstēt un apguļos zālē.

Puisis apsēdās man blakus un uzmanīgi mani vēroja.

-Tu esi kā robots!- nopukstēju.

-Ar jūtām..- viņš piebilda.

-Kuru tev nav!- iesmējos.

-Nē, man ir gan!-

-Nav, jo tad tu mani nebūtu sāpinājis.- pieslējos sēdus tieši pretī viņam.

-Tu nesaproti!- viņš noteica un nolieca galvu.

Nesaprašanā nobolīju acis un piebīdījos puisim tuvāk.

-Bet es gribētu saprast... Vismaz saprast..- klusi noteicu.

-Bet es gribētu, lai tu to nekad neuzzini. Es vienkārši gribu, lai esi te, kaut manis nebūt..-

-Ko? Beidz putrot manu galvu, saki!- paaugstinātā balsī noteicu.

-Nē!- viņš noteica un piecēlās kājās.

Tomass vēroja mani ar savām zilajām acīm, kuras spīdēja kā stikla gabali.

Viņš pieliecās pie manis un ar vieglu tvērienu mani piecēla kājās.

Ieskatījos puiša acīs ar lielu nesaprašanu.

-Kas?- viņš iesmējās.

Um tikai tagad es ieraugu, ka viņš nav kaulu kambaris?

-Nekas...- nobubinu un noliecu savas acis no puiša.

-Es labāk iešu!- noteicu un uzgriezu puisim muguru, bet necik tālu netiku, jo puiša rokas apvijās ap manu vidukli un piespieda sev klāt.

Pagriezos pret puiša seju.

-Es nevaru tevi laist, vairs ne..- viņš noteica un pārmeta mani pār plecu, tāpat kā Augusts, tas laikam bija viņu kopīgais ieradums.

Pusis mani ienesa savā istabā un iesēdināja savā gultā.

Nedomājot iegūlos gultā un aizvēru acis.

Atvēru acis un sapratu, ka biju iesnaudusies.

Pagriezu galvu uz to pusi, kur iepriekš stāvēja Tomass, bet tur viņa vairs nebija.

-Cik es ilgi gulēju?-jautāju pati sev un piecēlos sēdus.

Ar acīm sazīmēju visu, kas atradās istabā jau atkārtoti, bet kaut kas mani mulsināja.

Tā bija spožā gaisma, kas spīdēja caur durvju spraugām.

Piecēlos kājās un devos tās virzienā.

Pavēru durvis un manas acis apžilba. Pieradu pie spožās gaismas un iegāju telpā.

Aiz šausmām ieplētu acis un pagāju dažus soļus atpakaļ.

-Tomass, tu teici, ka viņa guļ!- Augusts uzbrēca.

-Tā jau bija!- viņš nopūta un pievērsās man.

-Vai tas... Tas ... Tas ir līķis?- vaicāju ar trīcošu balsi.