local-stats-pixel

Neizgaismotās ēnas #11

Labas dienas, spoki! Tātad nāk jauna rakstu sērija "Neizgaismotās ēnas." Lai labi lasās- nākamā daļa būs drīz klāt. emotion

"Mosties!" kliedza mana mamma iesperdamās istabā. Es uzrāvos sēdus aizmirsusi par zemajiem griestiem atsitot galvu. Noņurdējusi kaut ko līdzīgu "Bļāviens" es nokāpu no divstāvīgās gultas. Sameklējusi savus tirkīzzilos legingus, melnos svārkus un kreklu es ielūkojos pulkstenī. 8:40 darbu vērtēšana stipendijai mākslas akadēmijā sākas 9:00. Sasodīts! Akadēmija ir trīs kvartālus tālāk. Sagatavojusies es 8:45 es somai sitoties pret sānu skrēju pa decembra apledojušo ietvi. Kad es līdz ar zvanu iegāju lielajā zālē, direktors sāka savu runu.

Manu uzmanību pievērsa tumšs apveids aiz priekškara... Tas lēnām slīdēja aiz direktora muguras. Direktors mierīgi teica savu runu. Apveids pazuda un es uzņēmu pāris attēlus ko parādīt mammai. Atlikušo runu es ne par ko neuztraucos, stipendiju ieguva Agnese Snella. Es to zināju, viņa visiem ir paimeitiņa. Kad es atvēru mazā dzīvokļa durvis, man pretī skrēja mazā māsa Sūzija. "Samanta mājās, Samanta mājās." viņa aizdejoja uz virtuvi pie mammas. "Kā gāja?" viņa pacēla acis no grāmatas. "Snella." es nopūtos un uztaisīju sev kafiju. Sjūzija man ieleca klēpī un ķiķināja. "Kur tu dabūji cukuru?" es pacēlu uzaci. Viņa iesmējās un aizskrēja. "Parādi bildes." viņa noteica. Es izvilku telefonu un iedevu to viņai ar atvērtu galeriju. Viņa paskatījās un sarauca uzacis. "Kas ir viņa?" viņa pabīdīja telefonu uz manu pusi. Pirmajā attēlā bija redzama blakus direktoram stāvoša meitene. Viņas acis bija baltas, mati gari un savēlušies... Tā meitene nākamajā bildē skatījās tieši uz kameru, trešajā viņa gāja prom... "Es... Es nezinu..."

Nakts vidū es pamodos ar sajūtu ka kāds mani vēro... Sjūzija gultas pirmajā stāvā klusi šņākuļoja bet es mirku aukstos sviedros. Radiopulkstens rādīja 3:00. Es biju no tiem kas ceļas neprecīzā laikā, piemēram, 6: 43, 2:17 un tā. Pirmo reizi es pamodos precīzā laikā. Šaurās istabas durvis aizcirtās un es sarāvos spilvenu grēdā. Klusums spieda ausīs līdz gaitenī iedegās gaisma. Istabā ienāca mamma un pienāca pie manis. "Tev viss labi?" viņa izskatījās uztraukusies. "Jā, kas bija?" es nesaprašanā skatījos uz viņu. "Nē.... Nelāga priekšnojauta. Arlabunakti." viņa mani apskāva un devās uz savu istabu. Pēc pāris minūtēm Sjūzija pamodās. "Samanta..." viņa no pirmā stāva čukstēja. "Jā Sjūzij?" es noliecos pār malu. "Es varu gulēt ar tevi? Man bija slikts sapnis..." viņa uzkāpa pa trepītēm. "Nāc." es pavirzījos tuvāk sienai. Guļot blakus māsai es ātri aizmigu bezsapņu miegā.

Nu ko, vairs nav ko piebilst. Tavs draugs Viva La emotion

6 1 1
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Cepums tevemotion
0 0 atbildēt