local-stats-pixel fb-conv-api

Necilvēks 60

6 0

Man bija bailes kustēties. Es kādu brīdi tur karājos, vienkārši sastindzis, līdz kamēr Kols atskrēja līdz manīm un smilkstēdams sāka man laizīt sprandu. Mani palaida vaļā negaidīti. Labi, ka tie bija tikai daži centimetri, nevis metrs vai divi. Es pagriezos uz muguras un skatījos uz jumtu. Tie divi vīri vienkārši skatījās uz leju un kasīja galvas, gan jau prātoja, kā es nēsmu izsmērēts pa visu zālienu. Tomēr tā ir astoņstāvīga ēka. Es turpināju tur zālienā gulēt, vēl necēlos. Kols apgūlās man blakus un piespieda savu purniņu man pie rokas. Man viņus gandrīz izdevās apčakarēt, gandrīz. Bet viņi tomēr bija spēcīgāki. Es vairs nezināju, ko man darīt, kā man darīt un vai vispār kaut ko darīt. Varbūt vienkārši turpat zālienā gulēt, tik ilgi līdz kamēr mans ķermenis sapūs. Tās bija manas vienīgās domas tobrīd. Kaut kur tālumā varēja dzirdēt kāda suņa rejas. Kols pacēla galvu un pakustināja ausis.

-Tev kāds draugs vai draudzene?- Es pajautāju viņam tā it kā viņš spētu man atbildēt.

Viņš turpināja klausīties un skatīties tālumā.

-Vari skriet. Es tevi neturu, tu pats izvēlējies nākt ar mani, un iet prom arī ir tava izvēle.- Es aiztaisīju acis un nopūtos.

Dzirdēju, ka viņš pieceļās kājās. Es attaisīju acis, Kols skatījās uz mani. Es tikai uzsmaidīju, mazu, neviltotu, siltu smaidiņu viņam. Viņš paluncināja asti, nolaizīja manu roku un aizskrēja. Man bija prieks, ka viņam bija prieks. Bet es atkal paliku viens. Nebija jau pirmā reize, kad esmu pilnīgi viens. Pēdējā laikā pat nav normāls kontakts ar citiem cilvēkiem bijis. Kaimiņbomži, tantiņa no dārza un krāmu tirdziņa pārdevējs.. no citiem es izvairījos, kā no slimiem suņiem. Drīzāk es biju tas slimais suns un vēlējos lai viņi nekontaktējas ar mani. Es nopūtos un piecēlos sēžus. Izdomāju, ka guļot tepat man labāk nepaliks. Piecēlos kājās un gāju. Vienkārši gāju. Neskatījos kur es eju, nedomāju kāpēc. Vienkārši gāju, kur kājas mani veda. Bija jau vēls vakars, biju pilsētas otrā pusē, kādā parkā. Es atgūlos uz soliņa un paskatījos debesīs. Tās bija skaidras, varēja redzēt gandrīz katru zvaigznīti, nu cik nu gaismas piesārņojums man atļāva redzēt pie pilsētas. Man garām pagāja kāds jauns pārītis, kuri neizskatījās pat pilngadīgi.

-Eu vecais, zāli gribi uzpīpēt?- Pusis smiedamies, ar vienu roku turēdamies pie savas meitenes pleca un ar otru pastiepis pretī “kāsīti” man jautāja.

-Tev vajag pamēģināt, baigi labais!!!- Meitene ar lielām acīm skatīdamās uz mani lēnām novilka.

-Nē, paldies, es vairs nepīpeju.- Es viņiem atbildēju pieceldamies sēžus.

-Nu vecīt.. tu visu dzīvi palaidīsi garām, tev vajag, vienkārši vajag pāris dūmus.- Puisis turpināja iebilst, nu jau ar nopietnāku sejas izteiksmi.

-Es teicu nē, paldies. Jums paliks vairāk.-

Es vienkārši piecēlos kājās un sāku iet prom no viņiem, kad pusis mani paķēra aiz pleca un pagrieza pret viņu.

-Nu, nu.. es te cenšos būt pieklājīgs un tu to nenovērtē? Ja tu mani nerespektēsi, es tev galvu izšķaidīšu!- Puisis palika agresīvs un savilka pirkstus dūrēs tā, ka nokrakšķ kauli.

-Eu nu beidz, ejam prom!- Viņa meitene viņu mēģināja aizvilkt.

Viņš vienā ātrā kustībā pagriezās pret viņu un iesita viņai pļauku.

-Nesaki ko man darīt, stulbā kuce!- Viņš uzbļāva viņai.

Es nezinu, kas man tajā brīdī notika, es neesmu nekad bijis vardarbīgs cilvēks, bet es paķēru to puisi aiz spranda, nogrūdu viņu zemē... es nekad nebiju jutis tādu adrenalīna un spēka pieplūdumu... un es vēlos, vēljoprojām līdz šai dienai, kaut es to nebūtu jutis. Man uz rokām bija asinis.. meitene sāka kliegt un aizskrēja prom. Es biju apjucis. Skatījos uz savām rokām. No sākuma man pat nebija aizgājis pašam līdz smadzenēm, ko es tikko biju izdarījis. Novēršot acis no savām asiņainajām plaukstām, man gandrīz apstājās sirds... puisis gulēja asiņu peļķē... viņa seja vairs nebija atpazīstama, respektīvi.. viņam tādas vispār vairs nebija. Es kritu panikā un metos bēgt, prom no parka, prom no pilsētas, prom no civilizācijas.

Es biju mežā. Meža vidū. Sēdēju zem koka un trīcēju. Mana sirdsapziņa mani mocīja. Es lūdzu Dievu, kaut tas būtu bijis tikai sapnis. Es lūdzu visus augstākos spēkus, lai tas nebūtu noticis. Tas nebiju es, tas vairs nebiju es pats. Manas rokas vēljoprojām klāja asinis. Man bija bail. Bail pašam no sevis, jo es vairs nezināju, ko es kurā brīdī izdarīšu. Es jutos slikti, ļoti slikti, mana sirds sāpēja... bet vēljovairāk tā sāpēja, jo slima daļa no manis, kaut kur dziļi iekšā par to lepojās. Es par to lepojos.. bet tajā pašā laikā es nekad mūžā nebiju ienīdis sevi vēl vairāk. Protams, to lepnuma sajūtu es centos pats sev attaisnot ar to, ka tas puisis bija galīgs pakaļa, iepļaukāja savu draudzeni. Es sēdēju saķēris galvu, daļa manis gribēja kliegt un raudāt, bet otra daļa priecājās. Kaut kas manī bija salūzis. Tas adrenalīns un spēks ko es jutu iespējams salauza mani. Viņi salauza mani.. lai arī kas viņi bija, tie, kas vēlējās lai es galinu, tie, kas vēlējās lai es palieku par maniaku, tie, kas neļāva man beigt šo murgu. Man no apjukuma sāka griezties galva. Es atgūlos sūnās un vienkārši skatījos zaros. Man acīs sariesās asaras, bet uz lūpām bija smaids. Slims smaids. Slima sajūta. Par ko es biju kļuvis? Kur bija palikusi mana cilvēcība? Kāpēc es? Kāpēc.. kāpēc.. kāpēc man tas bija jāizdara. Pēc kāda laiciņa es nomierinājos. Man apstājās domas, piecēlos kājās un devos tālāk. Nezinot uz kurieni un kāpēc. Tikai pēc kāda laika pamanīju, ka es mežā vēl nedzirdēju nevienu putnu, pat ne vienu pašu putnu dziedam. Tie laikam juta manu enerģiju, manu tumšo auru. Tā arī bija labāk, ar mani nevienam nevajadzētu sapīties, vienalga vai dzīvnieks vai cilvēks. Izejot no meža priekšā pavērās plaši lauki. Ejot bez apstājas, es jutu, ka mani arvien smagāk un smagāk sāka nomākt domas un kadri ar asiņaino puisi nespēja pamest manu prātu. Bija rīts pienācis, saule ausa. Gribēju nolīst kaut kur tumsā un pazust. Pēc vēl kāda noieta brīža es pamanīju kādu vecu lauku māju ar milzīgu siena šķūni. Es brīdi pavēroju to. Apsēdos un turpināju vērot. Gaidīju, vai tur kāds cilvēks būs pie tās lauku mājas, vai nebūs, varbūt varu kādu brīdi patverties siena šķūnī. Kādu stundu nosēdējis, izskatījās, ka tur neviena nav, piecēlos kājās un sāku iet turp. Šķūnis pat nebija aizslēgts, es ielīdu tajā iekšā, aizlīdu aiz siena ruļļiem un apsēdos apķēris sev ceļus. Es aiztaisīju acis un centos padomāt par ko labu, par ko jauku, par Kolu, par manu ģimeni, bet es nespēju.. es nespēju noturēt acis ciet, jo katru reizi aiztaisot tās, man priekšā bija asinspeļķe. Es tās attaisīju un atkal skatījos uz savām rokām. Man cauri pirkstiem izskrēja tirpas un es tos sažņaudzu. Es sāku justies smagi.

-Ak nē..- Knapi paspēju izspiest pār lūpām.

-TU KĻŪSTI SPĒCĪGĀKS!-

Es pie sevis domās tikai pasmējos.

-TAS IR TIKAI SĀKUMS! NOŽĒLA AR LAIKU PAZUDĪS! TU BŪSI IDEĀLAIS IEROCIS!-

Es sāku dungot kādu dziesmiņu sev domās. Centos ignorēt un neklausīties tajā balsī.

-NEIZLIECIES, KA TU TO NEIZBAUDĪJI! MĒS ZINAM, KO TU JŪTI!-

Pārtraucu dungot. Laikam jau, ka man nebija iespējas noslēpt savas dziļākās jūtas no viņiem.

-Kāpēc es?- Pirmo reizi biju spējīgs novirzīt jautājumu viņu virzienā.

Klusums.

-Es tikai vēlos zināt kāpēc es..-

-TĀDS BIJA MŪSU DARĪJUMS! TU NEBŪSI SPĒJĪGS NO TĀ IZBĒGT, TU NEBŪSI SPĒJĪGS AIZIET NO SAVAS DZĪVES PIRMS MĒS TEV DOSIM ATĻAUJU! TAVA TRANSFORMĀCIJA NAV PABEIGTA! TEV VĒL TĀLS CEĻŠ EJAMS!-

Es vēlējos vēl ko pateikt viņiem, bet mani izsvieda. Es attaisīju acis un man priekšā stāvēja maza meitenīte.

-Labdien.- Viņa kautrīgi klusā balsī pateica.

Pirmā doma, kas man iešāvās prātā bija, ka tie slimie tagad grib lai es nodaru pāri šai mazajai meitenītei.. viņai bija labi ja kādi pieci gadiņi.

-Labdien!- Es viņai uzsmaidīju.

-Ko tu te dari?- Viņa ziņkārīgi jautāja.

-Man nav mājas, es vēlos te kādu brītiņu palikt. Es drīkstu tev palūgt, lai tu nevienam nesaki?-

-Labi!- Viņai sejā pazibēja smaids un viņa aizgāja prom.

Es ļoti cerēju, ka viņa nevienam neteiks, ka viņa neatgriezīsies ar niknu tēti vai opi. Es vienkārši vēlējos palikt kādā tumšā stūrī un sakārtot domas, jo man galvā valdīja juceklis un tikai vairāk jautājumi nekā iepriekš. Man nebija ne jausmas par kādu darījumu gāja runa, es ar nevienu nebiju veicis darījumus, vēl jo vairāk, tik sātaniskus darījumus. Ideālais ierocis? Tāls ceļš.. un tam visam pa vidu manas domas nepameta tā mazā meitenīte. Man bija kauns par sevi, galīgi biju slims palicis...

6 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000