Bija pagājušas jau 5 dienas kopš es pēdējo reizi ēdu. Biju viens. Apkārt bija cilvēki, bet jutos pavisam viens. Es sāku vairs nejust izsalkumu, lai arī cik dīvaini tas būtu. Pats nesapratu, kas notiek. Varbūt beidzot man būs pienācis gals? Varbūt beidzot beigsies manas ciešanas. Nebija man vairs nekā, dēļ kā dzīvot būtu vērts.
Biju laimīgs cilvēks. Liela ģimene, skaista sieva, daži, ļoti labi draugi. Bet tam visam bija lemts mainīties. Mēdzu iedzert šad tad. Tad kāds pudeles brālis mani pavilka uz narkotikām. Nodomāju pamēģināt, “kāpēc gan ne? Es jau nebūšu tas muļķis, kas kritīs atkarībā”.. smiekli nāk. Cik naivs es biju. Atkarība pārņēma mani ļoti ātri. Viens tusiņš, otrs, trešais. Algu notērēju, darbu pazaudēju, iekūlos nepatikšanās. Ātri vien es pazaudēju visu. Mana ģimene man uzgrieza muguru, sieva mani pameta. Es iegrimu dziļās atkarībās. Alkohols, narkotikas, azartspēles. Es pazaudēju dzīvokli raušot naudu no visiem stūriem priekš kārtējās devas. Bet ātri vien naudas vairs nebija ne centa. Nebiju ne ēdis, ne ūdeni dzēris. Mani mocīja pamatīgas paģiras. Vēlējos tik vienu devu, vai vēl labāk, pārdozēt..
Vēdera krampjus vairs nejutu. Dirsa gan sala sēžus guļot autobusu pieturās. Vēlējos vienkārši nomirt. Biju gļēvs, nevēlos nevienam lūgt palīdzību. Pats savārīju putru, tagad bija jāstrebj. Nāca kārtējais rīts un cilvēki sāka nākt uz autobusu. Devos lēnā gaitā uz pamesto ēku ārpus pilsētas. Salasīju pēc iespējas sausākus zarus un centos iekurt uguni. Vēlējos tik mazliet sasildīties. Šķiltavas man bija pustukšas, bet labi, ka vispār bija. Protams ēkā nebiju es viens. Šī bija iecienīta bezpajumtnieku un dzērāju uzturēšanās vieta. Cerēju, ka kāds uzaicinās pievienoties savam bariņam, uzcienāt ar kaut ko, bet sacerējos. Tur visi savējie. Biju viens arī šeit. Uz mani visur skatījās kā uz būtni no citas planētas. Vai es tiešām tik drausmīgi izskatījios? Vai šeit vienkārši nemīlēja redzēt jaunas sejas. Aiz gara laika izpētīju pamesto ēku. Kādā telpā atradu spoguli. Biju ļoti izspūris un man zem acīm bija drausmīgi tumši maisi. Gandrīz kā zombijs izskatījos. Nebija nekāds brīnums, ka neviens ar mani nevēlējās kontaktēties. Izskatījos kā sērga. Bet nejutos nemaz tik sūdīgi.
No apkārtnes, dažu dienu laikā, savācu sev atrastas mantas, netīru matraci uz kura gulēt, un nākas atdzīties, ka es nozagu segu no kādas tantiņas piemājas pagalma. Man vajadzēja to segu. Man vajadzēja ar ko sasildīties. Es ļoti cerēju, ka viņa sapratīs, ka kādam tā sega bija svarīga.
Bija pagājušas jau 11 dienas, kopš es nebiju ēdis. Paģiras man sāka lēnām izgaist. Nevēlējos vairs ne narkotikas, ne alkoholu. Patiesībā, jāsaka, ka sāku justies atkal kā cilvēks.. bet spogulis rādīja ko citu. Es nesapratu, kas ar mani tajā brīdī notiek.
