Bija 31. augusta rīts. Rainers saprata, ka rīt būs jāiet uz skolu, kur atkal nāksies tikties “aci pret aci” ar saviem pāridarītājiem, bet tai pašā laikā viņš bija laimīgs, jo beigsies šī sirdi plosošā vasara.
Vasara Raineram bija pagājusi pietiekami traki. Viņš pirmo reizi mūžā piedzērās, bija strādājis smago darbu pie onkuļa Elmāra un bija noilgojies pēc meitenes kurā viņš bija ieķēries. Šo meiteni sauca Dagnija. Viņa bija vienu gadu vecāka par Raineru. Viņa bija īsa auguma meitene, ar zaļganām acīm un tumšiem matiem, kuri bija nedaudz blondi krāsoti. Dagnija bija arī gudra. Viņai bija labi sasniegumi olimpiādēs, kas Raineru piesaistīja vēl vairāk. Tomēr Rainers baidījās atdzīties savās jūtās ne Dagnijai, ne kādam citam, jo viņam likās, ka viņa par viņu tikai pasmiesies un pateiks, lai met visu pie malas, jo tik un tā viņa nekad neiemīlēsies tādā kā Rainers. Raineru vēl vairāk izsita no sliedēm, tas, ka viņš bija redzējis Dagniju kādā zaļumballē dejojam ar kādu citu izskatīgāku puisi nekā Rainers. Tas viņa sirdij lika asiņot, bet tai pašā laikā viņš tomēr nevarēja viņu aizmirst.
Nākamajā brīdī jau viņa istabā ienāca Rainera mazā māsa Karlīna, kas gribēja, lai viņš izved Bruni pastaigāt, kas bija Rainera ģimenes suns. Rainers tomēr ar mokām piekrita izvest pastaigāt Bruni. Lai vai kā, Brunis bija kā īsts draugs, kas viņu saprata gan priekos, gan bēdās.
Pēc pastaigas Rainers momentā devās uz savu istabu. Rīt viņam būs smaga un nogurdinoša diena.
