Visi bija no manis novērsušies. Nebija kā parasti. Jo parasti ieejot skolā visi man teica :'' Čau, Anna. '' vai arī :'' Čiu neaizmirstamā'' . Bet šodien neviens to neteica. Visi tikai blenza uz mani, kad es gāju pa gaiteni. Piegāju pie savas '' Best friend'' Līvas.
- Čau, Līv! - Es teicu.
Bet Līva pat neatbildēja. Viņa paskatījās uz mani, un aizgāja.
- Kas notiek? - Es klusībā sev vaicāju.
Bet tad man atausa atmiņā pagājušā nedēļa. Ak, jā es taču visiem teicu '' nē''. Laikam viņi bij nodomājuši, ka es vairāk ar viņiem nevēlos draudzēties. Bet tā taču nebija taisnība! Es vienkārši biju nogurusi.
Tad negaidot atskatēja zvans, un es ātri steidzos uz klasi. Visi jau bija tur.
Parasti šajā klasē es sēžu ar Līvu, bet šodien mana Līvas vieta bija tukša, jo viņa bija apsēdusies blakus Anetei. Ak, dievs! Viņa mani ir gatava iemainīt pret to intrigu cacu?
Pēc šīs stundas ejot ārā no klases es pieskrēju pie Līvas, un viņai jautāju:
- Līv, kas notiek?
- Nekas! - Viņa nedroši atbildēja.
- Kā nekas? Tu šodien ar mani pat nesasveicinājies un neviens ar mani nerunā.
- Nu, draudzenīt, tas jau nu ir tikai tavs nopelns! - Nu jau drošāk teica man Līva
- Ko tad es tādu tik traku izdarīju? Ja tu domā to dažu cilvēku nelielo atšūšanu, tad varu tev teikt tikai vienu - esmu jau nogurusi no viņiem visiem. Vai tu tiešām to nesaproti?
Izskatījās, ka Līva ir aizdomājusies. Viņa vienkārši truli stāvēja un ar savām brūnajām acīm dedzināja man pierē caurumu. Nu vairāk es pati nevarēju to izturēt. Es tieši tāpat kā viņa - pagriezos un aizgāju. Man jau nu nevajag draudzeni, kura uz manis apvainojās par katru sīkumu. Viss! Pietiek! Man draugus vispār nevajag!
