Ne viss ir tā kā izskatās #61

     Dažas minūtes nosēžu savu asiņu ieskauts un tad saprotu, ka kaut kas jādara. Pieceļos stāvus un mazliet apdullis skatos uz asinīm, kuras izsvaidītas pa visu alu atspīd blāvajā ugunskura gaismā. Ja esmu saslimis ar slimību, kuru nevar izārstēt?                   Manā ciematā bija viens kungs, kuru sauca par Jumtseģi, jo viņš noklāja savu jumtu un arī citus jumtus ar mīkstu audumu, kurš nelaiž cauri lietu un krusu. Audumu viņš ieguva no seģeliem. Seģeli bija lieli krūmi, kuri augu pāri upei, tie bija mīksti un tos nevarēja pārplēst uz pusēm, tikai ar visasāko un viscietāko nazi. Un Jumtseģim bija šāds nazis. Bet vienu vakaru, kad bija jānoklāj kaimiņu jumts Seģis neatnāca to izdarīt. Kaimiņiene- Maira Vilkinsa aizgāja uz Seģa māju, viņš gulēja gultā un klepoja, kad Vilkinsa jautāja, kas noticis, viņš nevarēja atbildēt, jo kā vēlāk teica Vilkinsa, viņam nebija spēka.

     Kad Maira paskatijās, ko viņš klepo ārā, viņa ieraudzīja daudz asinis. Visiem likās, ka viņš klepo savas plaušas ārā. Lēnām, pa gabaliem, pa gabaliem un tā mocījās un viss, bet neviens neatrada Jumtseģa līķi, tikai ap viņa gultu daudz vilku pēdu. Tas visiem likās ļoti mistiski un paranormāli, bet man liekas, ka vienkārši izsalkuši vilki bija apciemojuši viņu pirms mēs paspējām viņu apbedīt, bet vienalga liekas, ka tur bija kaut kas mistisks. 
      Mani atgriež īstenībā vēl viena klepus lēkme, es rīstos un elsoju, klepoju asinis un strutas. Beigās saļimstu uz ceļiem un 
bezspēkā nokrītu pats savā asiņu peļķē. Vai es mirstu? Manu prātu caurstrāvo šī doma, bet es to atvairu un cenšos piecelties, kad esmu to izdarījis es ieraugu kaut ko dīvainu, ko pirms tam nebiju ievērojis. Alā smaržo pēc slapjiem dzīvnieku kažokiem. Lapsas kažoks tā nesmird, tā smird tikai vilki. Dīvaini. Kur vispār Kīra ir palikusi, viņa parasti tik ilgi nav medībās..Es cenšos novērst domas no miršanas un vilkiem.

     Notupjos uz ceļiem un piemetu ugunskuram zarus, tas atdzīvojās un sāk sildīt manas nosalušās plaukstas. Diez Seģim arī ļoti sala, kad viņš bija slims? Tā prātojot es izpētu alu, kura tagad izskatās pēc karalauka dēļ daudzajiem asiņu pleķiem un izsvaidītajā drēbēm. Saprotu, ka vēl joprojām esmu kails, bet drēbes, tās stāvēja virs uzgunskura...

      Ātri salasu apģērbu un saģērbjos, drēbes ir mazliet cietas, bet tas nekas, labāk ir nekā salt bez tām. Apsēžos pie ugunskura un pamanu pēdas. Lielas vilku pēdas. Tās tur bija visu laiku? Kā es varēju nepamanīt? Manas mednieka iemaņas ir mazliet notrulinātas dēļ ilgā laiku, ko pavadīju alā. Pieeju tuvāk uz izpētu pēdas. Divas lielas un tālāk vēl dažas mazas. Spriežot pēc izmēriem vilki ir bijuši trīs.

     Ārā sadzirdu zaglīgus soļus, kraujā nobirst akmeņi. Es sastingstu, liekas, ka gaisā sprēgā uztraukums, viss pieklust. Pat vējš vairs negaudo. Un tad es pamanu 20 jardus tālāk stāvam trīs pelēkus vilkus, tie klusām pavirzās uz priekšu tikko skardami zemi, viens iznāk priekšgalā un ieskatās man acīs. Viņa smaragda zilais skatiens dedzina manas brūnās acis, skatiens ir ciešs un neatlaidīgs, es novēršos.

     Tajā brīdī tiem priekšā izskrien lapsa un sāk neganti riet, tā brūk virsū vilkiem, liekas, ka viņa tos dzen prom, aizstāv mani. Vilki pagriežās un pazūd starp kokiem tik pat ātri un klusi kā bija ierdušies. Es nespēju saprast, kas tikko notika, ja vilki gribētu tie varētu viņu nokampt vienā rāvienā, bet tie devās prom.

     Sāk likties, ka lapsa sevī slēpj vairāk, nekā es spēju aptvert. Kīra man pietek klāt un apmierināti skatās ar savām zilajām acīm, bet viņas skatiens ir mierinošs, nevis dedzinošs kā vilkiem Kīra ieritinās man pie sāna un pēc kāda laika, es jūtu, ka viņas sāni sāk cilāties lēnāk un elpa kļūst vienmērīgāka. Viņa guļ, es secinu un arī taisos pie miera. Par miršanu domāšu rīt.Jūtu vilku skatienus no tuvējo koku aizsega.