Ne viss ir tā kā izskatās #51

    Es pamostos no sāpēm un no tā, ka kāds laiza manu seju. Asa mēlīte nolaiza dubļus man no acīm, mutes un ausīm. Lapsa? Mēģinu atvērt acis, kad esmu to izdarījis, saprotu, ka neko neredzu. Esmu akls? Tas nevar būt, atkal aizveru acis. Man ļoti sāp galva, kājas un spranda. Kādu laiku guļu ar aizvērtām acīm domājot, kur es esmu un kā te nokļuvu. Atceros vakardienu.

    Spriežot pēc saules siltuma un leņķa kādā tā apsilda manu ķermeni, es saprotu, ka jau ir pusdienaslaiks. Lapsa man blaukus ņurd un rausta aiz jakas, tā grib, lai ceļos. Atkal atveru acis, viss ir miglains. Saskatu lapsu, kas rosās ap manu seju. Parspīti saules siltumam man ir arkārtīgi auksti, es drebu.

    Mana āda ir ļoti jūtīga un pēc katras minūtes mani pārņem klepus lēkme. Apgriežos uz muguras un tulīt jau to nožēloju, jo viss sāk nežēlīgi sāpēt. Apķeru ceļus un pievelku tos tuvāk. Tādā pozā noguļu dažas minūtes līdz kārtējai klepus lēkmei. Bez elpas es rīstos un izšpļauju zaļus, pretīgus gļotu kunkuļus. Drudzis? Laikam visu nakti aukstumā un lietū guļot esmu saslimis.

    Kāja ļoti pulsē un ik pa laikam to sarauj krampī. Atveru acis, aizveru, atveru, aizveru, nekas nemainās, viss miglains un saplūdis kopā. Saņemos un pieceļos sēdus, Kīra kaut kur pa šo laiku bija palikusi, aizskrējusi medībās, es nodomāju.

    Divus metrus tālāk pamanu koka aprises, aizšļūcu līdz tam un ar lielām pūlēm atspiežoties pret koku, es 
uztraušos stāvus. Mana sirds nežēlīgi sitās, trūkst elpas un visi locekļi pulsē. Mani atkal pārņem klepus lēkme, kad tā beidzas manas acis ir pilnas ar asarām un ar katru elpas vilcienu parādās gārdzoša skaņa kaklā.

    Pieturos pie koka zariem, lai nenokristu zemē. Pa šo laiku lapsa jau ir atgriezusies un ar aprautiem rējieniem mudina mani doties uz alu. Vēl joprojām redzu visu miglaini un spēju atšķirt tikai aprisies un formas, bet es jūtu, ka redze atgriežās. Pamazām, pamazām, turoties pie kokiem un lieliem akmeņiem es rāpjos nogāzē pa kuru vakar novēlos lejā.        Kad esmu ticis augšā saule jau sāk rietēt. Manas kājas un rokas ir saskrāpētas un zilumainas. Kad esmu pie alas, es saļimstu un nevienmērīgi, skaļi un ātri elsoju.

    Redze jau ir atgriezusies tik tāl, ka varu saskatīt savas plaukstas un divus metrus uz priekšu. Guļu uz muguras un domāju, ko iesākt. Galva nežēlīgi sāp un, ja neapskatīšos, kas notiek ar kāju, varu arī to zaudēt un kā tad es dzīvošu bez kājas? Droš vien mirtu amputācijas laikā, jo šādā stāvoklī, kad mani krata drebuļi un moka klepus lēkmes, es pat medīt nevarētu.

    Lapsa atkal kaut kur uz kādu laiku nozūd vai arī viņa ir  man blakus, tikai es viņu neredzu. Nožēlojami. Es cenšos atcerēties, kas ir jādara, kad esi slims ar drudzi. Ievelkos alā un atdzīvinu ugunskuru, kas jau pirms laba laika bija zaudējis dzīvību. Kad liesmas paliek lielākas un stiprākas, es noģērbju slapjās drēbes un pakarinu tās virs ugunskura tik augstu, lai tām klāt netiktu liesmas.

    Vērojot sarkanās un dzletenās liesmas, es atceros par meiteni ar zilajām acīm un rudajiem matiem. Ietinos segā, kas bija pamesta aiz muguras un drīz jau aizmiegu, jo drudzis, klepus un sāpošā kāja mani ir ļoti nogurdinājuši. 
   Es murgoju. Murgos redzu milzīgu vilku, kas man piezogās un mēģina nogalināt, bet mani izglābj ruda lapsa ar meitenes kājām un seju. Es zinu, ka murgoju, jo viss liekās ļoti neīsts. Miegā svaidos no vienas puses uz otru, nosperot segu nost un vaidot.
   Pamodos no vilku gaudošanas. Ugunskurs jau bija gandrīz nodzisis un tam blakus ir saritinājusies Kīra. Atskāršu, ka esmu atguvis redzi, pasmaidu plati pa visu seju. Lapsa pamostās un pietek man klāt, nolaiza vaigu un  dodas savās naksnīgajās gaitās. Viņa ir tik neparedzama un noslēpumaina.

    Saņemos  un novelku segu, lai apskatītu kāju, kad to izdaru, lieli drebuļi sāk kratīt mani un es saprotu, ka tiešām esmu slims. Uzmetu ašu skatienu kājai un no tā skata man noreibst galva.

    Kāja izskatās labāk kā vakar, bet vienalga pietiekami slikti, lai izraisītu nelabumu. Ap rētu sarkanais plankums ir izpleties un pa kāju augšup stiepjas liela, sarkana svītra. Tad es apjēdzu, ka es nēesmu slims ar drudzi, man ir asins saindēšanās. Es sāku klepot, tas bija dziļš un sāpīgs klepus, es sāku rīstīties, visbeidzot, kad jau likās, ka tulīt būs gals klāt, klepus lēkme beidzās. Es apskatos apkārt un saprotu, ka gļotas, kuras klepoju ārā , nav gļotas, tās ir asinis.