Ne viss ir tā kā izskatās #41

Siltums, maiga gaisma iespīd acīs, es paveru plakstus un ieraugu uzgunskuru. Tā gaisma spēlējās uz alas sienām, veidojot ornamentus un dīvainas, mazliet izkropļotas dzīvnieku figūras.Kāds darbojās ap ugunskuru. Es pustumsā samanu rudas matu cirtas. Maigas, tievas rokas pieskaras manai kājai. Vēss ūdens nolīst pār manām lūpām. Sajūtu aukstu klinti sev aiz muguras. Kāja deg kā ugunīs.Es esmu alā? Kā es te nokļuvu?Pēdējais ko atceros bija.....Lācis:

-Lācis!-es iekliedzos. Ugunskurs saplok, būtne ar rudajiem matiem nozūd, es strauji raujos sēdus un atsitu pieri pret izcilnu klintī, zaudēju samaņu.

    Pēc kāda laika, atkal sajūtu vēsās rokas, tās uzliek mitru sūnu kompresi man uz pieres. Es atveru acis un priekšā ieraugu visskaistāko būtni, kuru manas acis skatījušas. Bāla seja, smalki vaibsti un acis, tās acis ir zilas kā kristāli un dziļas kā okeāns. Saprotu, ka šādas acis jau esmu kaut kur redzējis, bet kur? Pēkšņi nespēju atcerēties, kam tādas piederēja. Būtne, meitene vai sieviete, vecumu nespēju noteikt. Viņa mazliet saraujas. Es saprotu, ka kaut kas jāsaka:

    -Khm, eem.. Kas tu esi?- Vārdi īsti nenāk pāri lūpām. Meitene ieskatās man acīs, pieceļās stāvus un raitā solī, neko nepateikusi izsoļo ārā, lietū.

    -Pagaidi, neaizej. Es tevi nobiedēju?- Es nesaprasdams meitenes uzvedību ceļos kājās, bet pēkšņi man noreibst galva un es esmu spiests atkal apsēsties. Kas viņa bija? Un kur es esmu redzējis tās acis? Tajā pašā brīdī alā ieskrien mana lapsa, izmirkusi un nogurusi. Tā ir nomedījusi zaķi un tagad steidzas to atdot man. Es pasmaidu, paņemu zaķi un pakasu lapsai aiz auss. Viņa nolaiza man degunu un apguļās blakus.:

    -Kas bija tā meitene? -Es jautāju nemaz negaidot atbildi. Laikam vienkārši skaļi domāju. Šajā juceklī biju aizmirsis par kāju.

    Līdz viduklim esmu ietīts segā, tādēļ nēesmu redzējis savu kāju, vispār nezinu vai tā tur ir... Sagatavojos ļaunākajam, vispirms trīs reizes ieelpoju un izelpoju, kā man bija mācījis tēvs cenšoties mani sagatavot sliktām ziņām. Norauju segu nost un man paveras briesmīgs skats. Slazds bija mazliet ierūsējis, tādēļ tas bija aizcirties tikai līdz pusei, nesalaužot kaulu, bet tikai izplēšot ļoti dziļu brūci kājā.

    Brūce ir aizšūta un tagad tur ir izveidojusies liela rēta, kas nesadzīs nemaz tik ātri. Apkārt brūcei sāk veidoties sarkans plankums, kas liecina par infekciju. Man sareibst galva no šī skata, tādēļ izdomāju iziet no alas ieelpot svaigu gaisu.

    Vispirms nolieku labo roku uz grīdas, tad kreiso. Pēc tam saliecu veselo kāju un atspiežot muguru ļoti cieši pret alas sienu, es šļūcu augšā. Izvairoties no radzes, pret kuru atsitu pieri, esmu ticis līdz alas griestiem. Takā ala ir diezgan liela, es varu piecelties pilnā augumā. Soli pa solim. Turoties pie alas sienām kustos gar sienu uz priekšu, uz alas izeju. Viena roka, otra pašļūcu, palecos, pašļūcu....palecos. Viena roka, otra, pašļūcu....palecos. Un tā vēl dažas reizes un esmu pie izejas.

    Lietus sāk kapāt manu seju tiklīdz esmu vienu soli ārpus alas, bet tas nekas, jo man patīk lietus. Man patīk vēsums un smarža pēc lietus. Mazliet sagrīļojos un nogāžos ar seju dubļos.     Ar grūtībām apgriežos uz muguras, lietus sit pa seju, aizmiglo visu skatu, uz brīdi domāju, ka esmu palicis akls. Sasprindzinu smadzenes, soli pa solim. Labā roka, kreisā, iztaisnojos. Krūtīs sparīgi sitās sirds. Saliecu veselo kāju 90 grādu leņķī. Ar milzīgu piepūli uzdabūju sevi tupus stāvokli. Aizskaitu līdz trīs un raujos uz augšu.

   Dēļ lietus mans skatiens ir tik tālu aizmiglojies, ka tālāk par diviem soļiem neredzu. Klumburēju uz gaismas pusi. Tikai tagad es ieraugu, ka lapsa visu laiku ir bijusi man blakus un ar rūcieniem un rējieniem ir mani uzmundrinājusi. Asinis bija satecējušas man ausīs un tādēļ dzirde man šajā situācijā nebija īsti noderīga. Vadoties pēc ugunskura radītās gaismas un apslāpētajiem lapsas rējieniem, velkos uz alu.

    Zari sitās pret seju un akmeņi duras kājās. Akmeņi? Zari? No alas ejot nekas tāds nebija, es eju pa nepareizo ceļu. Pamats zem kājām paliek stāvs un nespējot valdīt pār zemes pievilkšanas un gravitācijas likumiem ,es nogāžos un sāku ripot lejup pa kalnu.

    Akmeņi saskrāpē ceļus un zari durās sejā, zeme krīt acīs, degunā un līp pie sejas. Es vairs nespēju atšķirt zemi no debesīm.