Ne viss ir tā, kā izskatās #21

   Divi mēneši ir ļoti ilgs laiks, liekas, ka jau pagājuši vairāki gadi pirms tā briesmīgā vakara,  kurā es zaudēju daļu sevis. Ītans 
mani dzenā jau mēnesi, pirmo mēnesi viņš lika noprast, ka viss būs kārtībā, bet tad sākās nebeidzama cīņa par izdzīvošanu, 
cīņa kurā, ja tu noguli vairāk par vēlamo laiku vai nokavē skaņu, kad nolūzt zars tev aiz muguras ,tu vari būt beigts. Nevienam 
tas neinteresēs, neviens neraudās, jo neviens vairs nav palicis. Mamma, tētis un vecākais brālis, neviena vairs nav.

    Tēvs nomira pirms vairākiem gadiem akmeņu nogruvumā, bet es esmu pārliecināts, ka tas tika izdarīts speciāli, jo mamma teica, ka tēvs kaut ko ir izdarījis, kaut ko kam es vēl nebiju gatavs, nebiju gatavs uzzināt.Brālis mira, kad man bija 13 gadi, viņš noslīka palu laikā. 
    Un mamma, es jutu, ka acīs sariešās asaras, es tās ātri notrausu un centos domāt par mazo lapsiņu, kura bija jau notiesājis 
savu gaļas gabalu un tagad skatijās uz mani. Es ieliku nazi atpakaļ makstī un atglaudu pelēkos matus. Nekam vairs nebija 
jēgas. Es jutu, ka padodos. Nekam vairs nebija jēgas, bet tagad būs, tagad es veltīšu laiku mazajam lapsiņai. 
    -Es tevi nosaukšu par Kīru - es smaidot teicu un viņa kā piekrītot ieskatijās man acīs un uzsmaidīja savu reto lapsas smaidu.  
Uzliku somu plecos un gatavojos doties, kad izdzirdēja klusu rējienu. Lapsa neizprotoši skatijās uz mani un vēlējās, lai es to 
nesu.Es iesmējos uz teicu:
    -Nē, nē, kad mums nav nekur jāsteidzās, tev pašai jāmācās staigāt-Lapsa  pārmetoši paskatijās uz mani un sāka neveikli klumburēt uz priekšu.
    Pagāja dažas nedēļas  un Kīra  paaugās nepajokam, viņa vairs nebija mazs bumbulīts, viņa bija lielāka un staltāka. Dīvaini, 
bet liekas, ka Kīra man ir pieķērusies. No Ītana nav ne vēsts un tas mani padara tramīgāku nekā tad, kad viņš man sekoja. Šo 
dažu nedēļu laikā nekas īpašs nav noticis. Mēs divatā pirmo reizi noķērām stirnu buku, tas skaitās, mūsu pirmais medījums.
    Mamma teica, lai atrodu sava tēvoča namiņu, es jūtu, ka esmu jau tuvu. Nezinu kā, bet katru reizi, kad vasarā devāmies uz šo 
meża stūri pēc sev nepiecišamajām lietās, mani pārņēma šī sajūta, sajūta, ka drīz viss būs kārtībā. Domājot par tēvoci, es pieliku soli un ar lapsu pie sāniem devos starp ielejas tumšākajām eglēm, kur koki ir tik ļoti kopā sakļāvušies, ka saule lāgā netiek cauri.     Ciematiņā reizēm vakaros stāstīja stāstus par to, ka šeit klīst lāči tik melni, tik lieli, ka naktī tos nevar atšķirt no melnās debess, bet kurš gan nav dzirdējis kādu spoku stāstu par šo meža daļu? Es nodomāju un iesmējos, jo ir jauki domāt par kaut ko citu, nevis Ītana bandu un ātro nāvi, kas mani sagaida, ja nebūšu piesardzīgs. Kīra man pie sāniem sarosās
    -Kas noticis, tu saod kaut ko sliktu?- es jautāju, viņa tikai pacēla asti tā norādīdama, ka tālumā ganās dažas stirnas. Es atskāršu, ka roka jau ir izvilkusi nazi un ir gatava uzbrukt. Man liekas, ka šāda piesardzība nāk par ļaunu, ja ne man tad manai nervu sistēmai gan. Pabužinu lapsai pie auss un mēs dodamies tālāk pa koku ieskautu taku.