Ne viss ir tā kā izskatās #191

- Tā tiešām esi tu?-, ar laimes asarām acīs jautāju mammai, kamēr esmu piespiedies pie viņas krekla. Sajūta ir tik jauka. Siltums un mīlestība virmo gaisā. Jūtos droši, jo mana mamma ir šeit. Viņai ir šeit ar mani. Pagaidi, vienu mirklīti. Viņa ir ŠEIT. Teltī. 
    - Ko tu te dari?-, izraujos no mātes apkampieniem un paejos nostāk ar aizdomu pilnu skatienu. Viņa nolaiž rokas gar sāniem un nopūšās.
    - Tas ir garš stāsts. Labāk iesim....-, viņa iesākkaut ko teikt, bet es neļauju viņai pabeigt teikumu:
    - Es gribu to dzirdēt.  To stāstu.-, saku un netaisos nemaz nekur iet.
   Viņa labu brīdi klusē un tad atbild - labi.
    - Sākumā tev jāzin, ka mana nāve bija izplānota. Man vajadzēja nozust, - viņa iesāk.
    - Bet Ītans?-, jautāju.
    - Viņš ir psihiski slims un tajā vakarā nemaz tur nebija. Beiruts pārģērbās par viņu un izšāva ar gumijas lodēm.-, māte saka un ar roku norāda uz Beirutu. Viņš mazliet saraujās, bet tad izslejās pilnā augumā un sasprindzina plecus.
    - Man nav ko teikt. Kāpēc jūs visi man melojat? Un kāpēc tad Ītans mani ar saviem vīriem gandrīz nogalināja?-, sašutums un dusmas manā balsī ir skaidri dzirdamas.
    - Saproti, Ītans bija dusmīgs, jo mēs viņu nepiņemam klanā. Viņš gribēja atriebties tavam tēvam, pareizāk sakot visiem viņa tuvajiem-,  Marionte iekož lūpā un gaida manu reakciju, bet es tikai klusēju un veros grīdā, viņa turpina runāt. - Mēs tevi nepaspējām brīdināt. 
    - Un grāmata? Kas ar to?-, skaļā balsī jautāju.
    - Kad es tev to iedevu, tā bija tukša, naktī pirms atradi Ankeru mēs to apmainijām. Tikai svars pagadījās nepareizais. Grāmata bija tukša, jo es zināju, ka Ītans tev sekos un gribēs to atņemt, bet, kad tu atradi Ankeru, es biju droša, ka viņš tuvumā netiks.  Tur bija rakstīti daudz meli, bet puse tur bija patiesība. Par "pārcelšanu". Tā ir patiesība.
    - Kas tas ir?-, jautāju kaut ko saprotamu, jo negribēju daudz pašlaik runāt. Gribēju sākumā jautāt- Kā ar upurēšanu? Bet tad pārdomāju, jo varbūt šie teikumi bija domāti tikai sarunai divatā ar māti.
    - Par to vēlāk. -, Marionete saka un es saprotu, ka to nebūs tik viegli paskaidrot.
    - Un kas ir ar Deinu? Gribēju teikt, kas ir ar Ankeru?-, spēcīgi iekožu mēlē un jūtos mazliet neērti.
    - Viņa ir mūsējā. Piedod. Es zinu, ka viņa tev to vēlējās pateikt, bet pašlaik Ankera nejūtās īpaši labi.
    - Un kam bija vajadzīgs viss šis "mazais" teātris?-, jutu, ka tuvojos atbildei.
    - Lai visiem liktos loģiska tava pazušana,- Beiruts rāmā balsī saka un mana māte uz viņu paskatās ar pateicību, laikam sāka sāpēt sirds no pašas meliem. Manās acīs visa uzticība viņai ir zudusi.
    Kaut nu šeit būtu lapsa. Tik ļoti viņas pietrūkst. Viņa bija vienīgā uzticamā persona. Es pārlaižu acis telpai un nekas nav mainījies. Viss stāv kā stāvējis. Atgriežu skatienu atpakaļ pie Beiruta un Marionetes. Viņi stīvi un neveikli stāv pie ieejas, bet dīvainā kārtā izskatās, ka viņiem ir diez gan ērti. Šajā teltī kļūst pārāk saspringta gaisotne, tāpēc cenšos to kliedēt.

    - Pastāsti par pārcelšanu,- ierosinu un viņu sejas izmainās.
    - Tiešām esi tam gatavs?-, Beiruts jautā. Dzirdu šaubas viņa balsī. Man trīc rokas, tādēļ sakrustoju tās uz krūtīm.
    - Varbūt labāk vispirms apkopt tavas brūces un kaut ko apēst?-, mamma neveikli jautā censdamās nomainīt tēmu. 
    - Es gribu beidzot uzzināt, kas notiek ar visu šo. Kas notiks ar mani? Pie velna, beidz izvairīties un stāsti.-, paceļu balsi un pamanu Beiruta sejā dusmu izteiksmi.
    - Nomierinies, dēls. Nekliedz uz savu māti-, nosvērtā balss iedarbojās. 
    Dēls? Es viņa nēesmu nekāds dēls. Manas domas auļo un es cenšos neizrādīt to, cik uztraucies esmu. Paceļu vienu uzaci gaidot, kad viņi stāstīs.
    - Pārcelšana ir rituāls, kuru katru gadu izpilda ar vienu jaunekli, kas ir astoņpadsmit gadus vecs jeb jau nobriedis.
    - Bet man vēl nav astoņpadsmit,- saku un sāku skaitīt dienas līdz savai dzimšanas dienai.
    - Pēc trim dienām būs-, māte saskaita manā vietā. Esmu pārsteigts. Trīs dienas? Tas taču ir tik maz! Es nēesmu gatavs. Vēl ne.
    - Šo jaunēkli pārbauda viņam to nezinot. Pārbauda drosmi, attapību un arī sirsnību, spēju būt jaukam, mīlēt,- teikuma beigās viņa pieklusina balsi.
    - Vai esmu jau ticis pārbaudīts?-, jautāju, jo doma, ka esmu ticis novērots liekas biedējoša.
    - Jā. Bet tas nav svarīgi. Tu piedzīvoji visādus simptomus, kas raksturīgi pārcelšanai jeb tās ievadīšanai. Tas bija kā ievads rakstot domrakstu.
    - Kādi bija simptomi?-, ar aizdomām jautāju. Viņa nopūšās.
    - Pārlieku liela asiņošana, halucinācijas, smieklu lēkmes un arī klepus lēkmes, kuru laikā klepo ārā asinis.
    Es apdomājos un saprotu, ka visi šie simptoni ir man jau bijuši. Saraucu uzacis un man rodas nepārvarama vēlme skriet projām. Pazust un aizmirst visu, ko esmu dzirdējis.
    - Kas notiks pēc pārcelšanas?-, savaldos un jautāju.
    - Kā, lai to pasaka. Tev būs cits ķermenis-, vīrietis lēni un rūpīgi izvēlēdamies vārdus saka.
    - Cits ķermenis?- esmu apjucis.
    - Labāk nodemonstrēšu-, viņš saka un aicina mani ārā.
    Izejot ārā nāsīs iecērtās dūmi, bet svaigais un vēsais rudens vējš tos uzreiz izkliedē. Apkārt neredzu neko. Tikai mežus. Beiruts ar manu mammu iet pa priekšu. Viņš saudzīgi uzliek roku uz viņas gurna un ejot pieskarās mugurai. Šie žesti liekas tik vienkārši, ka saprotu neizbēgamo patiesību. Viņai ir aizstājusi manu tēvu ar šo vīrieti. Viņi ir iemīlējušies. Dīvaini, ka nepamanīju to jau agrāk, bet brīnīties neatliek laika.
    Aizejam līdz otram ugunskuram un apstājamies. 
    - Nenobīsties-, viņš saka un manā acu priekšā paverās skats, kuru es neaizmirsīšu nekad.