Ne viss ir tā kā izskatās #11

    Es skrienu, skrienu tik ātri, ka liekas, ka lidoju. Ruda ēna starp brūniem, sakaltušiem koku stumbriem. Kas tas? Es apstājos, sirds sitas kā negudra. Es dzirdēju, dzirdēju kaut ko savādu, tādu kā smilkstu. Uz brīdi aizmirstu, ka esmu bēglis un sāku meklēt skaņas avotu. Haotiski ārdos pa papardēm, izmētājot akmeņus un uzrušinot sūnas. Dzirdu suņu rejas, cilvēki sasaucās:
-Suņi paliek nemierīgi, viņš tepat tuvumā slapstās.-
    Slapstās? Es neslapstos, tādu vārdu var piedēvēt tikai dzīvniekiem. Slaspstīties. Suņi slapstās, lapsas slapstās, nejau es. 
Lapsas.  Manas pārdomas izjauca vēl viens kluss smilksts. Tas nāca no doba celma man aiz muguras. Pieeju pie celma, 
mazliet trīcu (bailes?) , palūkojos iekšā un ieraugu mazu, rudu kamoliņu. Lapsa? Tas pārbijies trīc un paver savas zilās acis. 
Neparastajai, cilvēciskajai acu krāsai nepievēršu uzmanību. Suņu rejas atskan biedējoši tuvu. Nedomādams izceļu mazo 
kamoliņu ārā no dobuma, ielieku azotē un atsāku skriešanu.
    Pēc diviem kilometriem nolemju apstāties. Suņu rejas it noklusušas, laikam lapsas aromāts šiem sajauca galvu. Divi bērzi, kas 
saliekušies veido krustu, liecina par to, ka esmu savā meža daļā. No šiem diviem bērziem, es pārzinu visu, sākot ar mazu 
akmentiņu un beidzot ar dižiem ozoliem.

    Nolieku lapsiņu zemē, tā sāk trīcēt. Sameklēju somā dažas gaļas sloksnes un nolieku zemē tai pie deguna. Lapsiņa uzmanīgi tām tuvojas nenolaižot acis no manis. Viņa vēro katru manu elpas vilcienu, katru sīkāko kustību. Uz brīdi domāju, ka viņa ir kaut kas vairāk par parastu lapsu. Manas pārdomas iztraucē lūstoša zara skaņa maz aiz muguras. Lapsiņa paceļ ausis un kādu brīdi fokusē savu skatienu uz krūmu man aiz muguras. Pietrausos kājās, tveru pēc naža, kas jau kā labs draugs vienmēr mani uzticīgi sargā un atrodas pie jostas. Šāds tramīgums man ir raksturīgs jau mēnesi. 

                                                                                (Atmiņas)
   Pirms diviem mēnešiem man bija mājas. Dzīvoju es ciematiņā pie upes, par dzīvi nevarēja sūdzēties līdz brīdim, kas izmainīja 
manu dzīvi. Bija drēgns vakars, taisījos jau iet gulēt, kad pa manām istabas durvīm ieskrēja māte ar rētu pa visu vaigu un 
satraukti stāstīja:
     -Lūk, Lūkas, tev jādodas, kravā mantas. Viņš, viņš grib tev atriebties par tēva nodarījumiem. Ītans nāk, ātrāk. Nestāvi kā miets, 
kusties, krāvā mantas, es iesaiņošu pārtiku. - Pēc dažām minūtēm viss bija salikts, asarainām atvadām nebija laika, viņa man 
ātri uzlika somu plecos un teica:
    - Lai, kas arī nenotiktu, lai, kas arī notiktu, negriezies atpakaļ, skrien cik vien spēka līdz tava tēvoča namiņam otrpus ielejai. -viņa ar asarām acīs mani noskūpstija uz vaiga, samīļoja un iespieda rokās grāmatu. 
    - Ver vaļā tikai tad, kad esi tam gatavs. - tie bija pēdējie vārdi, ko viņa man teica pirms izgrūda ārā pa dārza durvīm. Viņa 
neteica, ka mīl mani vai, ka viņai ir žēl, neko nepaskaidroja... Grāmatu noglabāju dziļi, jo dziļi somā, lai nevajadzētu uz to skatīties.
    Es vēl lāgā nesaprasdams situāciju uzsāku skriet, tikko sasniedzis meža malu, es izdzirdēja kliedzienu, kas pārplēsa klusumu. 
NĒ, nē, tas nevar būt. Šāviens atskanēja uzreiz pēc kliedziena. Nē, mammu?  Vēl šorīt viņa smaidot mani pavadīja līdz upei, vēl 
šorīt viss bija labi, vēl šorīt viņas vaigu nerotāja rēta, vēl šorīt viņa, viņa bija dzīva, bija te, tur tajā mājā, vēl šorīt viss bija 
kārtībā.Tas nevar būt, es saļimu papardēs un nogulēju tur dažas minūtes radot tik stipri, ka gandrīz zaudēju samaņu. Mans prāts 
bija tukšs, nekam tur vairs nebija vietas. Es negribēju vairs būt. Tad es atcerējos mammas vārdus un negribīgi pietrausos kājās, 
lēnām sāku klumburēt uz priekšu, uz priekśu nezināmajā.