Ne vārda nesakot ~BEIGAS3

Beigas ir klāt! Beidzot, ak dievs! Laikam no visiem šiem rakstiem sapratu, ka daļu dienā es uzrakstīt nevaru, man jābūt jau daudz tālāk, lai varētu likt kaut ko spokos. Tā nu, pēc vairākām dienām, sapratu, ka’’ 2 min un 36 sek.’’ nespēju pabeigt. Man nav ideju pilnībā un beigas tik ātras pat nevēlos. Tā nu abi stāsti ir galā un varu ķerties pati pie savām darīšanām. Ja ir kādi jautājumi, rakstiet droši tur lejā.





Man pat neviens nepalīdzēja piecelties. Kā vientuļš suns es gulēju uz grīdas un neizdevu ne skaņas. Tagad es sapratu, ka esmu pavisam viena un nevienam nedrīkst uzticēties. Nevar likt kādam nozagt daļu no tevis, vispār kādam uzticēties.Es mēģināju piecelties, bet vārgums bija neizturams. Gribējās zvanīt Augustam, kliegt kaut ko klausulē, bet tā, lai viņš saprastu, ka man viņu vajag tieši tagad.
Es gulēju uz Lindas baltā, mīkstā paklājiņa un raudāju. Viss bija galīgi neizturami un stulbi.
Linda ieskrēja iekšā istabā un saķēra mani aiz matiem. Viņa vilka mani pa otrā stāva koridoru kā tādu lupatu. Es kliedzu viņas vārdu, kliedzu Zaka un Augusta.
‘’Lūdzu, laid ‘ani.’’
Es tvēru rokas aiz galvas, mēģinot kaut kā atbrīvot matus. Es situ un skrāpēju viņas rokas un bļāvu pilnā rīklē.
Tad mēs pietuvojāmie kāpnēm, kuras bija mana elle. Es turpināju kliegt un lūgties, bet Linda mani vilka pa trepēm lejā. Katrs pakāpiens kā nazis dūra man mugurā. Likās, ka es tūlīt zaudēšu samaņu. Acis bija aizmiglojušās asaru dēļ un es jutu kā Linda rauj ārā matu pēc mata.
‘’Klusē!’’ viņa uzrūca man virsū.
Kad kāpnes beidzās, man nebija pilnībā nekāda spēka. Es nevarēju pat noturēties uz rokām vai pacelt galvu. Linda grūda mani uz izejas pusi, lamādamās, ka es esmu tik smaga un ka pati nevaru iziet.
Viņa izgrūda mani ārā un aizcirta durvis. Es gulēju uz viņas mājas sliekšņa un mēģināju elpot. Pat šeit es dzirdēju, kā viņa uzskrien augšā pa trepēm un aizcirtas istabas durvis. Ja man kāds paskaidrotu, kur es esmu vainīga dzīvē, kas ir ne tā. Aukstums mani pārņēma stiprāk kā sāpes. Atslēdzās manas domas, tad sāpes un tad atmiņa.
***
Trīs nākošās dienas es pavadīju gultā, Augusta gādībā. Ne Zaks, ne kāds cits neatnāca, lai mani apciemotu. Sāpēja visvairāk tas, ka Zaks neatnāca, pat neuzrakstīja vēstuli. Augusts negribēja man stāstīt, kāpēc Zaks ir novērsies no manis pavisam, bet viņš zināja, ka viņam nav izvēles.
‘’Vispār, es domāju, ka tu saproti, kura ir paīstam vainīga pie visa šī.’’ Augusts nopūtās un vēroja mani. Es īsi pamāju ar galvu un turpināju dzert savu buljonu. ‘’Tad nu, Linda izgāja no kontroles, pilnīgi savāca Zaku. Viņa pastāstīja viņam tik daudz par tevi, it kā to, ko tu esi teikusi man, viņai un citiem par Zaku.’’ Augusts paņēma no rokām manu buljonu un nolika to uz galdiņa, pievēršot visu manu uzmanību sev.
‘’Tam bija jābūt ļaunam jokam, kas aizgāja pārāk tālu. Es zinu, kas esmu arī vainīgs.’’
Es pieliecos pēc Augusta rokas un saķēru to.’’ Nē, tā nav tava vaina.’’
‘’Nē, ir gan. Klausies tālāk!’’ Es pamāju ar galvu un ļāvu viņam runāt.
‘’Pa šīm dienām, viņš mēģināja tevi atrast, jebšu, viņš bija te atnācis, lauzās iekšā pie tevis istabā, bet es teicu viņam, ka tu negribi viņu redzēt. Viņš nāca vairākas reizes dienā, bet beigās padevās.’’
Es varētu lēkt no laimes par ziņām, ka Zaks tomēr bija šeit, ka tomēr viņš nāca pie manis, bet tagad viss bija mainījies.
‘’Es domāju tev ir jāparunā ar viņu.’’
‘’Nē, August, nekad.’’ Es uzreiz sāku protestēt.
‘’Pagaidi,’’ Augusts mani apstādināja, ‘’Jā, viņš ir izdarījis slikti tev un nodevis, bet viņam tagad ir grūti.
‘’August, man nav grūti?’’ es skatījos viņā un nesapratu viņu. Es esmu šeit cietusī nevis Zaks. Viņam ir jārunā ar mani nevis otrādi.
Kaut bija pagājušas dažas dienas un tagad bija iestājies neliels klusums, es tomēr biju gatava to izdarīt. Es sapratu, ka nespēšu piedod viņiem to, ko viņi izdarīja ar mani. Es gaidīju, kad Augusts beidzot aizbrauks uz veikalu.
***
Beidzot saņēmos to izdarīt.
Acis apžilba atkal. Es tevi jau gaidīju- gribējās bļaut. Tur ir mans glābiņš, tur ir viss, ko man vajag.
Telefons kabatā dūca bez gala. Man vēl ir laiks, kamēr mans liktenis nāk. Es apstājos un izvilku telefonu no kabatas. Ekrāns dusmojās, ka es ļāvu viņam izmirkt, bet uzticīgi cīnījās, lai saprastu, ko es gribu no viņa. Es piespiedu zaļo taustiņu un pieliku telefonu pie auss.
‘’Es braucu, Signe, dzirdi? Gaidi mani pie mājām.’’
‘’Nē, August, es nevaru vairs.’’ Šņupstus teicu.
‘Signe, dieva dēļ, mēs to varam izrunāt.’’
‘’Ko mēs varam izrunāt?’’ Es bļāvu klausulē, cik plaušas ļāva. ‘’ Tu saproti, ka man tas ir apnicis? Es vairs neesmu jūsu lelle. Beidziet mani mocīt!’’
‘’Signe, gaidi mani, saprati?’’
Es sviedu telefonu gaisā, atstājot Augusta balsi meža varā. Bija pilnīgi vienalga, ko viņš saka. Dusmas tagad bija mans adrenalīns un spēks.
Gaisma man tuvojās, jau apņemot visu manu ķermeni. Palika skaitītas sekundes, līdz es ieplētu rokas un izskrēju tieši mašīnas braucamajā pusē. Acis saspiedās, neapmierinātībā no tik spilgta apgaismojuma un ķermenis atlēca tālu atpakaļ. Visilgākais bija mans lidojums gaisā, kā sāpes, kuras es teju nejutu.
Es gulēju uz slapjā asfalta un skatījos zvaigznēs. Kaut kur netālu no manis nokauca mašīnas riepas. Īstenībā man bija žēl šī cilvēka, kura vakaru esmu tagad izbojājusi. Es pat nezinu, vai tur ir sieviete vai vīrietis, vai tur brauca ģimene. Varbūt cilvēks brauca kādā svarīgā tikšanās, bet es izjaucu šī cilvēka likteni.
Es dzirdēju kā man pieskrien klāt augstapēžu klaboņa. Melna ēna nolaižas gar mani un es pagriežu galvu, lai paskatītos uz sievieti.
Linda izņēma no kabatas telefonu un kaut kur tālumā es dzirdēju viņās balsi. Vārdi bija tik nesaprotami un saplūda vienā putrā.
Tālāko es atceros tikai slimnīcā. Es pamodos un nesapratu, kas notiek. Vienā pusē stāvēja Zaks un Linda, bet otrā Augusts. Viņi visi gaidoši skatījās manī. Nekad tik apjukusi es nebiju. Runāt bija neiespējami, bet visi kaut ko gaidīja no manis. Gribējās raudāt, jo man atkal lika domāt.
Es pagriezu galvu uz Augusta pusi un pacēlu gaisā nedaudz roku. Augusts nemaz nevilcinājās un saķēra manu plaukstu, savijot kopā mūsu pirkstus. Viņa acis nedaudz kļuva miklas, bet man bija vienalga, ja viņš pat raud.
Augusts ir te. Un mēs dosimies prom no visiem. Brauksim tur, kur aug tikai palmas un būs viegli.