http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-40/713072
-Ko pie velna tu šeit dari?- izgrūdu un nikni glūnēju uz puisi.
-Es? Es atnācu uz tavām dzimšanas dienas svinībām,- viņš iesmējās un izsmējīgi nopētīja mani.
-To es zinu, bet kāpēc tu esi virtuvē un runā pa telefonu par mani?- dusmīgi jautāju.
-Kāpēc tad uzreiz, ka par tevi?- viņš uzjautrināti vaicāja.
-Tad cik Ievas vēl pazīsti? Un vispār, tu esi aizņemts, kāpēc tev vajag mani?- klusāk jautāju, jo baidījos, ka mūsu sarunu var izdzirdēt.
-Es vēlējos tevi iekārtot darbā,- viņš bez minstināšanās atbildēja.
-Tik ļoti, ka teici, ka es tev patīku, ka es esmu meitene, kuru tu gribi dabūt? Pirmo reizi redzu, ka tā iekārto darbā,- sarkastiski noteicu. Viņš jau vēlējās atbildēt, bet virtuvē ienāca Katrīna.
-Dzintar, atnāc lūdzu. Mums ir jāparunā,- Katrīna nokomandēja savu vīrieti,- Un es pēc tam parunāšu ar tevi,- viņa piekodināja un izgāja no virtuves.
-Mūsu saruna nav vēl galā,- nočukstēju, kad Dzintars man gāja garām.
-Tad jau redzēs,- viņš atčukstēja man pretī un indīgi uzsmaidīja.
Es tikai papurināju galvu un izgāju no virtuves, lai varētu uzmeklēt Aneti. Iegāju viesistabā, kur bija kādi desmit cilvēki. To starpā pamanīju Zinti, bet ne viņa draudzeni, tāpēc aizgāju pie Zinta.
-Sveiks,- sasveicinājos ar draugu,- Kur tad Anete?- iejautājos un nopētīju telpu, kas bija skaisti izgreznota.
-Viņa kaut kur aizgāja, bet drīz būs klāt,- Zintis atbildēja un silti uzsmaidīja.
-Kā tev patiktu trīs mēnešus atpūsties no Anetes?- neveikli iejautājos un vēroju puiša reakciju.
-Nebūtu slikti, bet man viņa sasodīti pietrūktu,- Zintis skumīgi nopūtās, bet pēc tam uzlūkoja ar jautājošu skatienu.
-Tad tu varētu viņu pēc trīs mēnešiem sagaidīt lidostā,- ieminējos un padzēros nedaudz šampanieša no savas glāzes.
-Tu to nopietni? Kāpēc tieši viņa?- Zintis centās apslēpt sajūsmu.
-Nevienam citam laika nav. Un zinot, ka Anetei skola ir beigusies, darbs viņai vēl nav, tad varu droši ņemt viņu. Un mums ir māsu attiecības, tāpēc tā iedomājos,- paraustīju plecus un mēģināju atrast Aneti.
-Tu esi lieliska,- Zintis iesaucās un apķēra mani.
-Par ko tad tā līksmo?- pie mums nemanot bija atnākusi pati Anete.
-Par to, ka viņš tev pēc trīs mēnešiem atbrauks pakaļ uz lidostu,- nevainīgi paraustīju plecus.
-Tu to nopietni?- Anete šokā jautāja. Es tikai pamāju ar galvu un sagatavojos spalgajiem kliedzieniem, kas pēc neliela brīža parādījās.
-Zinu, zinu, ka es esmu lieliska,- iesmējos un ļāvos Anetes ciešajam apskāvienam. Vienu brīdi likās, ka atkal būs jābrauc pie Haralda tēva, jo Anetes apskāviens mani saspieda.
-Izskatās, ka cilvēks izvēlēts,- Ralfs iesaucās un pacēla savu glāzi gaisā,- Par Ievu un Aneti, kas nākamnedēļ pazūd no mūsu acīm. Beidzot!- viņš noteica un izbaudīja, ka visi smejas par viņa tostu.
-Bet mēs ar Aneti iedzersim, ka mēs beidzot varēsim atpūsties no jums visiem,- es atbildēju Ralfam un izbaudīju, ka Anete mani vēlreiz apskauj.
Kādu laiciņu ielaidos sarunās ar radiem un draugiem, uzzinot, kā katram iet un neiet. Kad biju aprunājusies ar lielāko daļu ciemiņu, mani no pūļa izvilka Katrīna.
-Nāc, mums tev ir kaut kas sakāms,- Katrīna mani ar varu vilka uz koridori, kur stāvēja arī Dzintars.
-Nu?- nepacietīgi vaicāju, jo man nepatika Dzintara skatiens.
-Pēc kādiem trīs mēnešiem tu atgriezīsies no ceļojuma, un ap to laiku piedzims mūsu princesīte,- Katrīna skaidroja.
-Un mēs vēlamies, lai tu esi krustmāte viņai,- Dzintars turpināja Katrīnu.
-Tas ir... Tas ir brīnišķīgi,- klusi iesaucos,- Bet kas tad būs krusttēvs?- iejautājos, jo saprotu, ka krusttēvs un krustmāte ir otrie vecāki bērnam. Es vēlējos uzzināt, ar kuru tad man būs ''kopīgs'' bērns.
-Mēs domājām Dzintara pusbrāli, Agri,- Katrīna atbildēja un ar siltu smaidu paskatījās uz mani.
-Nu, man vienalga, kas ir krusttēvs, bet galvenais, ka es būšu krustmāte,- iesmējos un samīļoju Katrīnu.
-Labi, es dodos pie pārējiem,- Katrīna noteica, kad es viņu atlaidu.
-Labi,- es uzsmaidīju draudzenei, bet tad dusmīgi uzglūnēju Dzintaram,- Teiksi tagad, vai kā?- jautāju un sakrustoju rokas virs krūtīm.
-Tad izejam ārā, jo mūs var sadzirdēt, un tā nebūs patīkama saruna,- Dzintars maigi noteica un izgāja no dzīvokļa. Es viņam sekoju.
-Nu?- atkal nemierā dīdijos,- Kāpēc bija tāda saruna pa telefonu? Joprojām iekārtošana darbā?- ironiski vaicāju.
-Jā. Tas nebija tā plānots, ka to tu uzzināsi tagad, bet pats uzmanīties varēju,- Dzintars smagi nopūtās,- Tā kā tu brauc uz tiem trīs mēnešiem prom, Ludmila paliek viena veikalā. Silvija zin, ka viņa netiks viena galā, tāpēc darbā iekārtos kaut kādu citu skuķi,- Dzintars skaidroja,- Bet kad tu atbrauksi mājās, tad Silvija pateiktu, ka tā meitene ir laba strādniece un nevēlās viņu atlaist. Silvija nav par maiņām, tāpēc jau ir izplānojusi atlaist tevi,-
-Kāpēc lai es tev ticētu? Un kāds šim visam ir sakars ar to telefonsarunu?- biju apjukusi, un pat ļoti.
-Silvija mani kaut kā atrada, es pat nezinu kā, bet atrada. Viņa izstāstīja visu šo te, un lūdza, lai es tevi iekārtoju kādā darbā. Stulbākais ir tas, ka es varu tevi iekārtot tikai Anglijā. Saruna bija ar vienas firmas priekšnieku, latvieti. Viņš teica, ka vienkāršus cilvēkus nepieņem, tāpēc es sastāstīju, ka tu esi mana meitene, un to, ka tev vajag darbu, savādāk es nevaru uzturēt mūs abus par manu niecīgo algu,- Dzintars ātri paskaidroja.
-Pieņemsim, ka es tev ticu, bet, kā tu iedomājies, ka es esmu gatava doties uz Angliju? Es neesmu tam gatava. Man angļu valoda nav tā stiprā puse. Pats atceries, kā manus mājasdarbus pildīji,- domīgi noteicu.
-Es būtu kaut ko izdomājis, bet viss izvērtās tā, ka nav iespējams savādāk,- Dzintars smagi nopūtās un apsēdās uz kāpnēm.
-Labāk tā nedari,- noteicu un nopietni skatījos uz Dzintaru.
-Ko tad?- viņš nesaprata.
-Nesēdi uz kāpnēm,- atbildēju un mazliet iesmējos.
-Kāpēc?- Dzintars apjucis paskatījās uz mani.
-Marijai ir sasodīti stulbs kaķis, kas slapina visas kāpnes,- nopietni noteicu, bet tad sāku smieties, jo Dzintars ātri pieleca kājās. Paldies, Marijai un viņas vecajam kaķim!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-42/713195
