http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-38/712933
-Kas notika?- Liene uzreiz vaicāja, jo pamanīja manā sejā ātras izmaiņas.
-Ludmila zvanīja,- nočukstēju un šokā vēroju melno telefona ekrānu.
-Un?- Liene satvēra mani aiz pleciem un mazliet papurināja,- Kas noticis?- viņa bažīgi jautāja.
-Man steidzami esot jābrauc uz dzīvokli. Man bail, kas ir noticis,- nočukstēju un man acīs sariesās asaras, jo iedomājos visu slikto.
-Beidz,- Liene mani mierināja,- Es ātri apģērbšos, un tad es tevi aizvedīšu,- Liene ātri noteica un izskrēja no virtuves.
Kamēr Liene pārģērbās, es izdzēru savu tējas krūzi un to pat izmazgāju.
-Braucam?- Liene jautāja un izvilka mani no virtuves.
-Protams,- ātri attapos un uzvilkusi savas laiviņas izgāju no dzīvokļa. Man sekoja Liene.
-Viņa vairāk neko neteica?- Liene pārjautāja, kad izbraucām no stāvlaukuma.
-Nē. Teica, ka man uzreiz jādodas uz dzīvokli. Bail iedomāties, kas ir noticis,- mana balss jau sāka trīcēt no bailēm.
-Neuztraucies. Viss būs labi. Vēl piecas minūtes un mēs būsim klāt,- Liene mani mierināja.
***
-Tu skrien augšā. Es mašīnu nolikšu citur,- Liene atteica, kad es izkāpu no mašīnas.
-Labi,- pamāju ar galvu un kā bulta ieskrēju kāpņu telpā. Pēc piecām sekundēm jau stāvēju pie dzīvokļa durvīm, bet baidījos tās vērt vaļā.
Sadzirdēju kaut kādu čaboņu aiz durvīm, tāpēc ar trīcošām rokām atvēru tās vaļā.
-Pārsteigums!- man priekšā izleca vairāki cilvēki, bet pēc neliela brīža es jau atrados viņu apkampienos.
-Ko tas nozīmē?- caur asarām vaicāju, jo es biju tā pārbijusies, bet manā sejā lēnām iezagās smaids, kuru nevarēju noslēpt.
-Sveiciens dzimšanas dienā!- kāds nobļāvās, bet pārējie skanīgi iesmējās.
-Man dzimšanas diena ir pēc trīs mēnešiem,- atteicu un jautājošu skatienu skatījos uz priekšā stāvošajiem - Ludmilu, Haraldu, Jāni, mammu, tēti un uz Silviju.
-Tieši tā,- Jānis noteica un pārlika savu roku man pār plecu.
-Ko tieši tā? Ko tas viss nozīmē?- iedunkāju brāli un iesmējos.
-Šīs ir tavas dzimšanas dienas svinības,- mani no aizmugures apkampa Liene un uzspieda buču uz vaiga.
-Es nesaprotu. Kāda jēga svinēt dzimšanas dienu pirms laika?- biju pagalam apjukusi.
-To izskaidros dāvana,- Silvija noteica un pasniedza man baltu aploksni, kuru viņa visu laiku turēja rokās.
Ar jautājošu skatienu skatījos uz aploksni, bet tad to jau atvēru. No tās izvilku kādu papīra lapu un sāku to skaļi lasīt.
-Trīs mēnešu atpūtas brauciens uz Dienvideiropas valstīm divām personām. Cenā iekļautas biļetes, viesnīcas, transporta izdevumi,- tālāk vairs nelasīju, jo acīs sariesās asaras.
-Tu būsi atpakaļ tieši uz savu dzimšanas dienu,- mamma paskaidroja un mani samīļoja.
-Un tā ir dāvana no jums visiem?- jautāju un vislaik lapu virpināju rokās.
-Gandrīz visiem,- Ludmila nočukstēja un ar pirkstu norādīja uz Haraldu, bet es tikai iesmējos.
-No manis saņemsi, kad atgriezīsies,- Haralds pacēla rokas gaisā, it kā atvainodamies.
-Jūs esat vislabākie,- iesmējos un ļāvos, ka tagad katrs mani apskauj.
Šeit pat bija Katrīna ar Dzintaru, Ritvars, Aigars, Zintis ar savu draudzeni, Ralfs un Kristofers. Kristofers bija pēdējais, kas mani apskāva, tāpēc es viņa apskāvienā turējos visilgāk.
-Ieva, mums vajag parunāt,- mani no apskāviena izrāva Ludmila. Viesi jau bija iekārtojušies gandrīz pa visu dzīvokli, tāpēc mēs izgājām kāpņu telpā.
-Ļuda, piedos, lūdzu. Es biju šausmīgi dusmīga, to tu lūdzu noraksti uz pēcsvētku hormoniem,- iesmējos un ar lūdzošām acīm paskatījos uz Ludmilu.
-Viss kārītbā. Es esmu šausmīga. Man nevajadzēja tā runāt. Cerams, ka tu otro personu izvēlēsies pareizi,- Ludmila noteica un stipri mani apskāva.
-Es labprāt ņemtu tevi, bet zinu, ka Silvija to nepieļaus,- iesmējos un atrāvos no Ludmilas skavām.
-Starp citu, iepazīstini mani ar to smukulīti, kas tevi samīļoja viens no pēdējiem. Laikam Ritvars,- viņa noteica, kad gājām atpakaļ dzīvoklī.
-Es to dzirdēju,- mūs pie durvīm sagaidīja Haralds ar šampanieša glāzēm.
-Ak, tu greizsirdīgais,- Ludmila uztaisīja bērnišķīgu balsi un noskūpstīja savu vīrieti.
-Harald, pieskati viņu,- ar pirkstu norādīju uz Ludmilu, kas man veltīja indīgu, bet draudzīgu skatienu.
Es tikai iesmējos un iegāju viesistabā, kur notika vislielākā rosība. Gandrīz visiem rokās bija šampaniešu glāzes, kuras lēnām tika izdzertas.
-Ieva, ko tad tu ņemsi līdzi ceļojumā?- Ralfs pienāca pie manis un aplika roku man ap pleciem.
-Vēl nezinu. Bet man ir laiks izdomāt,- paraustīju plecus un domīgi aplūkoju apkārtesošos.
-Nedēļa nav daudz. Pēc nedēļas tu jau prom,- Ralfs noteica.
-Atstāj izvēli manā ziņā,- nomēdījos un aizgāju līdz virtuvei, kur nebija neviena. Par laimi.
Noliku savu šampanieša glāzi uz galda un ar roku izbraucu caur matiem. Smagi nopūtos un pievērsos skatam caur logu. Dzirdēju, kā aizverās virtuves durvis, bet tam nepievērsu uzmanību.
-Tu man pietrūksi tos trīs mēnešus,- jutu spēcīgas rokas sev uz gurniem, siltu elpu sev uz kakla un Kristofera patīkami zemo balsi sev aiz muguras.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-40/713072
