http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-37/712725
-Čau,- dzīvokļa durvis atvērās un man pretī stāvēja Liene,- Kādi vēji tevi te atpūtuši?- viņa pārsteigti vaicāja.
-Čau,- apskāvu brāļa līgavu,- Ja ielaidīsi mani, tad izstāstīšu,- noslēpumaini noteicu un iesmējos.
-Labi, tikai novelc apavus,- viņa piekodināja un ielaida dzīvoklī.
-Kāpēc tu esi mājās un tādā paskatā?- iejautājos, jo ir trešdiena un vienpadsmit dienā, bet Liene ir ģērbusies halātā.
-Pēctam paskaidrošu, tagad tu stāsti, kas notiek,- Liene atteica un nosēdināja uz viesistabas dīvāna.
-Sastrīdējos ar Ļudu,- nokāru galvu, jo bija kauns par to.
-Par ko? Kāpēc?- arī Liene bija pārsteigta, jo es ar Ludmilu esam draudzenes jau piecus gadus.
-Īsāk sakot, es viņu dusmās nosaucu par ieleni,- paslēpu seju plaukstās, jo asaras sariesās acīs.
-Kāpēc? Kādā sakarā?- Lienes balsī varēja saklausīt nelielas dusmas, bet tad tās pieklusa.
-Viņa mani aizveda uz slimnīcu, lai es varu noņemt ģipsi. Kad gāju ārā, es viņu sāku ķircināt, ka viņai ir mazāk kā pusotrs gads, lai Haraldu pataisītu par tēvu. Viņa saka, ka tam nav jābūt viņu bērnām, bērnu varot adoptēt. Tad es Ļudai pārmetu, ka viņa baidās no atbildības par bērnu. Viņa teica, ka es vispār esmu pārgulējusi ar vienu, un ar to pašu izšķīros. Es biju tik dusmīga, ka pateicu, ka viņa jau labāk zin, jo pārguļa ar katru garāmgājēju,- aizlūzušā balsī skaidroju un noslaucīju asaras no vaigiem.
-Un kāpēc tu esi šeit?- Liene vaicāja un apķēra mani.
-Paēst atnācu. Šī ir vislētākā vieta visā Rīgā,- nopietni noteicu, bet tad sāku smieties. Man pievienojās Liene.
-Nāc, uzcienāšu ar tēju un konfektēm. Man tev kaut kas jāpastāsta,- Liene mani pierausa kājās un aizvilka uz virtuvi.
-Vari lūdzu pateikt tagad?- bērnišķīgā balsī jautāju un sataisīju bēdīgu grimasi.
-Nē. Labāk pastāsti, kā tev ar Kristoferu,- Liene stingri noteica un iesēdināja virtuves krēslā.
-Kā ar Kristoferu? Kopš pasēdēšanas pirtiņā neesmu viņu ne redzējusi, ne dzirdējusi. Varbūt pat labi,- smagi nopūtos.
-Kas par pasēdēšanu pirtiņā?- Liene izskatījās pavisam apjukusi.
-Nu pirms divām nedēļām es biju laukos. Tur satiku klasesbiedru. Viņam vienā dienā atbrauca draugs un viņi gribēja atpūsties, bet ne divatā, tāpēc tiku aicināta arī es. Bet man bija ģipsis, tāpēc aicināju viņus abus pie sevis uz pirtiņu. Pirmais atnāca klasesbiedrs, bet neko neteica par savu draugu. Klasesbiedrs izgāja ārā, bet tad pirtiņā ienāca viņa draugs jeb Kristofers. Viņš lūdza manu piedošanu, bet es pateicu nē. Protams, vakars turpinājās, bet ne tā, kā bija ieplānots,- nopūtos un vēroju, kā Liene ātri vien uztaisa mums abām tēju.
-Neteikšu, ka tev ir viegli,- arī Liene nopūtās.
-Tagad saki, kas ir tas, ko gribi man pateikt,- atsāku smaidīt un dīdīties krēslā, jo pēc iespējas ātrāk vēlējos uzzināt jaunumus.
-To zinu tikai es, Jānis un mana priekšniece,- Liene iesāka.
-Es būšu viena no pirmajām?- pārsteigumā jautāju. Liene tikai pamāja ar galvu.
-Es tagad esmu dekrēta atvaļinājumā. Protams, ir tikai mēnesis pagājis, bet priekšniece teica, ka citiem jādod iespēja pastrādāt,- brāļa līgava atbildēja ar smaidu uz sejas.
-Man ir tāds prieks par tevi un Jāni,- iesaucos un apķēru Lieni.
-Viss pēdējā laikā notiek ar tādu joni,- Liene iesmējās un atlaida mani.
-Bet tu šo noklusēji mēnesi?- biju šokā, jo es taču būtu pamanījusi, ka Liene ir savādāka.
-Es to uzzināju pirms kādas pusotras nedēļas, bet ir jau pirmais mēnesis pagājis,- Liene joprojām smaidīja. Es vēlējos kaut ko teikt, bet man sāka zvanīt telefons. Ieraugot ekrānā mirgojam Ludmilas vārdu, es negribīgi atbildēju.
-Jā?- vienaldzīgi noteicu.
-Ieva, tev steidzami ir jābrauc uz dzīvokli. Ātri,- Ludmila iesaucās un pārtrauca zvanu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-39/712958
