http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-36/712674
-Jūsu kāja ir pilnībā sadzijusi, bet neiesaku spēlēt futbolu vai skriet nākamās divas nedēļas, lai kāja pierod pie brīvības,- ārsts skaidroja, kad noņēma ģipsi.
-Liels paldies,- pateicos ārstam,- Tagad varēšu normāli staigāt, nevis klibot,- iesmējos un nopētīju savu kāju.
-Ja bija tikai divas nedēļas ģipsī, tad nekas īpašs, pieradīsiet, ka tā vairs nav,- viņš man uzsmaidīja un pavadīja līdz kabineta durvīm.
-Vēlreiz, liels paldies,- pateicos un izgāju no ārsta kabineta.
-Nu, kā gāja?- mani pie durvīm sagaidīja Ludmila.
-Ja ģipša vairs nav, tad viss kārtībā,- norādīju uz savu brīvo kāju un pasmaidīju.
-Tas ir lieliski,- viņa iespiedzās un mani apskāva, pievēršot medmāsiņu uzmanību mums.
-Nu, tagad tu vari iet pie Haralda,- iedunkāju draudzeni un iesmējos.
-Es jau biju,- Ludmila noteica un piesarka kā tomāts.
-Tu laiku velti netērē,- iesmējos un abas uzsākām gājienu atpakaļ uz mašīnu.
-Man ir prieks, ka viņš kaut kam tādam ir izvēlējies mani,- Ludmila atkal jūsminājās. Ar atkal es domāju šīs divas nedēļas. Viņa nepārtraukti stāsta cik Haralds ir labs, cik viņš labs tēvs būtu.
-Saproti, ka tam ir divi gadi laiks? Atņem deviņus mēnešus un tas jau kļūst par mazāk kā pusotrs gads,- nopietni noteicu.
-Nomierinies. Nav jau teikts, ka tam jābūt mūsu īstajam bērnam,- Ludmila noslēpumaini atbildēja un atslēdza mašīnu.
-Kā tu to domā?- jautāju, kad iekāpu mašīnā.
-Nu, mēs varam to adoptēt,- viņa paraustīja plecus un iedarbināja mašīnu.
-Par tavu ideju Haralds zin?-
-Jā. Viņš nebija īpaši priecīgs, bet to viņš pieņēma,- Ludmila atbildēja un uzsāka braucienu mājup.
-Saproti, ka viņš vēlējās savus bērnus, nevis svešus? Haralds pareizi teica, ka tu no tā baidies. Tu reāli baidies laist pasaulē bērniņu un tad par to rūpēties,- caur zobiem izgrūdu.
-Haralds teica, ka viņu mana ideja apmierina,- Ludmila paraustīja plecus.
-Haralds teica... Bet tu zini, ko viņš domā? Viņš iespējams galvā plāno, kā tevi labāk novākt par tādu ideju. Es Haralda vietā tevi pamestu,- norūcu un pievērsu savu skatienu logam.
-Ko tu tur murgo? Es nebaidos, vienkārši es neesmu tam gatava. Man ir tikai divdesmit viens,- Ludmila bija tuvu asarām, ļoti tuvu.
-Tikai? Kādreiz divdesmit vienā gadā apprecējās un veidoja stabilu ģimeni, bet tagad vēl vēlas ballēties un nodzerties līdz komai,- asi atbildēju.
-Ko tu māci mani? Tu vispār esi pārgulējusi ar vienu čali un ar to pašu izšķīries. Nemāki izveidot stabilas attiecības, bet māca mani dzīvot,- Ludmila dusmās piesarka.
-Es vismaz atdevos tam, kas man patika un lēnām iemīlējos, nevis tam, kuru nejauši satiku pa ceļam,- noteicu un pamanīju, ka mēs stāvam pie luksofora, kurā deg sarkanā gaisma.
-Man pietiek! Kāp ārā!- Ludmila norūca un norādīja uz durvīm.
-Ar lielāko prieku,- ironiski pasmaidīju un uzreiz izkāpu no mašīnas. Ar milzīgu spēku aizcirtu mašīnas durvis un uzsāku savu ''pastaigu''.
Biju jau nogājusi kādus četrus kvartālus, bet mājas bija vēl tālu. Kājas jau sāka pagurt, jo it īpaši kreisā, kas tikko izņemta no ģipša.
-Nevajag aizvest mājās?- mani uzrunāja Agris, kas piesteidzās man blakus un mazliet nobiedēja.
-Ar ko gan? Pičpaunā nesīsi?- norūcu, jo dusmas manī bija vēl aizvien.
-Man mašīna ir. Nāc, es aizvedīšu, tāpat tev tālu jāiet,- Agris satvēra mani aiz rokas un vilka uz stāvlaukuma pusi.
-Tu nezini kur es dzīvoju,- nomurmināju, jo sarunās ielaisties es nevēlos.
-Tu pateiksi,- viņš žilbinoši uzsmaidīja man un atslēdza sudrabkrāsas mašīnu.
-Tā ir tava?- šokā iejautājos, jo mašīna bija patiešām skaista.
-Nē, konfiscēju narkotirgonim,- Agris sarkastiski iesmējās.
-Nekad nesapratīšu policistu jociņus,- iesmējos un iesēdos mašīnā.
-Kāpēc tu gāji ar kājām?- viņš jautāja, kad uzsāka braucienu.
-Gāju no slimnīcas,- daļēji sameloju.
-Melo,- Agris atbildēja un iesmējās.
-Labi,- smagi nopūtos,- Sastrīdējos ar Ļudu un izkāpu no viņas mašīnas. Sāku iet ar kājām,- skumji pasmaidīju.
-Par ko gan? Es domāju, ka sirdsdraudzenes nekad nestrīdējas,- viņš izskatījās šokēts, taču varēja pamanīt, ka viņš vēlās smieties, tāpēc es viņu iedunkāju.
-Tā nav tāda saruna. Ir jāstāsta daudz, lai saprastu,- atbildēju un atbalstīju galvu pret mašīnas logu.
-Kur vispār ir jābrauc?- Agris iejautājās.
-Aizved līdz Grīziņkalnam, tālāk pati aiziešu,- pateicu pirmo, kas man ienāca prātā, bet tad sapratu, ka tik slikti nav, jo tur dzīvo Jānis ar Lieni.
-Nav problēmu,- Agris man uzsmaidīja un brauca noteiktā virzienā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-38/712933
