http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-35/712648
-Sveika,- mani pārbiedēja Ritvara balss, kas mani sveicināja.
-Čau. Tu mani nobiedēji,- iesmējos un apķēru puisi,- Kā redzi, visu esmu sanesusi, tāpēc atliek tikai iekārtoties,- norādīju uz galdu, kur bija novietota pica, dzērieni un dažas spēles, lai vakars jautrāks.
-Lieliski. Es arī kaut ko paņēmu līdzi,- Ritvars uz galda nolika dažas alus pudeles.
-Tu teici, ka ar tevi būs vēl kāds, bet tu esi viens. Kā tas nākas?- ieinteresēta jautāju.
-Neuztraucies tik ļoti. Pēc kādām desmit minūtēm viņš būs,- viņš ieskatījās rokas pulkstenī un atteica.
-Tātad tas ir puisis,- secināju, un Ritvars tikai piekrītoši pamāja,- Vai es viņu pazīstu?- jautāju.
-Šaubos,- viņš neticīgi nogrozīja galvu un apsēdās pie galda. To izdarīju arī es.
-Bet Latvija ir maza,- izteicu savu minējumu.
-Pasaules vēl mazāka,- Ritvars papildināja manis teikto.
-Taisnība,- piekritu puisim,- Mēs sagaidīsim tavu draugu, vai tagad jau taisīsim pudeles vaļā?- iejautājos, jo sajutu vēlmi nedaudz iedzert.
-Es īsti nezinu cik viņam skaitās tās desmit minūtes, tāpēc taisām vaļā,- Ritvars atteica un atkorķēja divas alus pudeles.
-Paldies,- pateicos un padzēros nelielu malciņu.
-Gribi teikt, ka ugunskurs ir iekurts?- Ritvars pacēla vienu uzaci uz augšu un jautājoši paskatījās uz mani.
-Es cerēju, ka tu to izdarīsi,- iesmējos un cerīgi paskatījos uz viņu.
-Lai notiek,- Ritvars atteica un piecēlās kājās,- Tu paliec šeit,- viņš nokomandēja un izgāja no pirtiņas.
-Sarunāts,- atteicu un paskatījos pa pirtiņas logu, lai pārliecinātos vai kāds netuvojas tai. Redzēju kādu cilvēku, kas nāca pirtiņas virzienā, taču nesapratu, kas tas varētu būt.
Uz galda atstāju tikai vienu alus pudeli, ciemiņam, bet pārējās ieliku mazajā ledusskapī, kurā ir vēl palikušas vēl dažas no Jāņiem.
-Man jau likās, ka vieta ir pazīstama,- dzirdēju zemu balsi sev aiz muguras, kuras dēļ mana sirds apmeta simtiem kūleņu.
-Tā daudzi saka,- noteicu un uzsmaidīju viltus smaidu Kristoferam,- Tātad tu esi tas Ritvara draugs?- pārjautāju un nopētīju puisi.
-Un tad tu esi tā viņa draudzene?- Kristofers atbildēja ar pretjautājumu.
-Klasesbiedrene,- pastiepu roku Kristofera virzienā.
-Klasesbiedrs,- viņš atbildēja un paspieda manu roku. Viņa tvēriens bija maigs un jauks, un tas lika tirpām pārskriet pār manu ķermeni.
-Prieks iepazīties,- sarkastiski noteicu un pasniedzu viņam aliņu.
-Nevaru, rīt pie stūres,- Kristofers atteicās. Es nopūtos un no ledusskapja izņēmu bezalkoholisko alu.
-Šo tu noteikti drīksti,- padevu viņam pudeli, kuru viņš šoreiz paņēma.
-Laikam jau,- Kristofers paņēma pudeli un prasmīgi to atkorķēja,- Kur Ritvars?- viņš jautāja, kad abi apsēdāmies pie galda.
-Tepat,- īstajā brīdī atnāca atpakaļ Ritvars, kas uzreiz sasveicinājās ar Kristoferu.
-Izdevās?- jautāju Ritvaram, liekot Kristoferam mazliet sarosīties, lai noprastu, par ko iet saruna.
-Jā, viss ir lieliski. Uzreiz aizdegās,- Ritvars atbildēja un paņēma savu alus pudeli.
-Tad var tur doties? Mazliet auksti paliek,- saberzēju rokas un cerīgi uzlūkoju Ritvaru.
-Bet pirtiņā ir silts,- Kristofers iesaistījās sarunā.
-Bet ir jāizbauda arī ugunskura burvība,- atteicu un izgāju no pirtiņas. Pie ugunskura vienmēr ir novietots soliņš, uz kura var pasēdēt un sasildīties no ugunskura liesmas. Ritvars sakūra pamatīgu ugunskuru, jo uzreiz apsēžoties uz soliņa var sajust pamatīgu siltumu.
-Kā tev vispār iet?- Kristofers apsēdās man blakus, pat pārāk blakus, un jautāja.
-Kur ir Ritvars?- jautāju, lai nevajadzētu sākt runas par attiecībām.
-Iekšā, ar kaut ko runā pa telefonu. Teica, ka gara saruna,- viņš bez aplinkiem atbildēja, par ko es tikai pasmaidīju.
-Kā var iet ar ieģipsētu kāju? Redzēju tevi vakar pa dienu, tāpēc nekas īpašs nav noticis, tikai mani atveda uz šejieni ar varu, bet es neiebildu, jo tāpat mani atvestu,- atbildēju uz Kristofera uzdoto jautājumu.
-Kāpēc tad ar varu?- Kristofers likās uzjautrināts, tāpēc es paskatījos uz viņu ar dusmīgu skatienu.
-Man reāli kauns stāstīt,- nočukstēju un sāku knibināt etiķetes malu.
-Stāsti. Nav jau tā, ka esam svešinieki,- viņš mani iedunkāja, liekot man mazliet iesmieties.
-Vakar, pēc tavas aiziešanas, es salūzu, un tā pamatīgi. Es raudāju, pat ļoti. Es neatceros tālāk neko, bet pēc pierādījumiem sanāk, ka es kaut kur skapī atradu viskiju un izdzēru to sausu, laikam. Tad savā istabā es pīpēju, un daudz, ļoti daudz. Logs bija ciet, tāpēc dūmi krājās istabā, un tad es laikam kaut kurā brīdī atslēdzos. Pusvienpadsmitos atnāca Ludmila mājās un mani atrada guļam. Tad mani savāca Jānis un atveda uz šejieni,- īsumā pārstāstīju vakardienu. Es uzsmaidīju puisim, kaut gan man gribējās raudāt.
-Un tagad es jūtos kā pēdējais kretīns,- Kristofers smagi nopūtās un sarauca pieri.
-Pati biju vainīga. Tas bija liels pārdzīvojums, jo pirmā lielā mīlestība,- iesmējos un notrausu asaru, kas tomēr izlauzās uz āru.
-Es arī neesmu labāks. Sabļaut uz tevi ir neprāts,- viņš skumji noteica,- Piedosi man?- Kristofers cerīgi uz mani paskatījās.
-Nē,- noteicu un piecēlusies no soliņa aizgāju atpakaļ uz pirtiņu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-37/712725
