http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-34/712609
-Kā tu to domā?- biju pārāk apmulsusi par Ritvara vārdiem. Es tikai truli skatījos puiša acīs un centos saprast viņu.
-Nu, es varētu palīdzēt savest atpakaļ jūs,- viņš mulsi paskaidroja.
-Nē!- uzreiz atteicu.
-Kāpēc?- Ritvars bija pārsteigts par manu tādu lēmumu, jo es parasti cīnos līdz galam.
-Es nevēlos atkal ar viņu satikties. Ja viņš uzskatīja, ka es ar lauzto kāju varu aiziet pie kāda un brutāli pārgulēt, tad, lai viņš staigā laimīgs,- dusmīgi norūcu.
-Kādam ciet aizbrauca,- Ritvars noteica, liekot man iesmieties,- Bet es viņu saprotu,- viņš piemetināja.
-Nesaki, ka tu arī domā, ka es varu kaut ko tādu izdarīt?- pašķielēju uz puiša pusi, kas vienkārši smaidīja.
-Nu nē, bet es saprotu, kāpēc viņš tā domā,- Ritvars paskaidroja.
-Tad pasaki man arī. Es nesaprotu jūsu, vīriešu, domu gājienus,- ieinteresēta vēros Ritvarā.
-Tāpēc, ka tu esi skaista,- viņš bez minstināšanās atbildēja. Es parasti nenosarkstu šādos brīžos, bet asumu piedeva arī tas, ka Ritvars skatījās man acīs, kad to teica.
-Bet tu esi liels melis,- nomēdījos un klusu iesmējos.
-Beidz,- viņš aizrādīja,- Man darba diena ir beigusies, tāpēc es tagad došos mājās, bet vakarā es būšu klāt,- Ritvars noteica un piecēlās kājās.
-Cikos apmēram?- iejautājos, jo man vēl jāsagatavojas.
-Ap sešiem. Tev vēl ir trīs ar pus stundas laika,- viņš noprecizēja un tuvojās durvīm.
-Labi. Kad būsi klāt, tad ej uz pirtiņu. Tur es noteikti būšu,- noteicu un apskāvu Ritvaru. Viņš sākumā mazliet apmulsa, bet tad jau viņš atbildēja manam apskāvienam.
-Līdz vēlākam,- viņš noteica un pazuda no virtuves.
-Atā,- nočukstēju.
Nolēmu, ka vakarā būs vajadzīgas kādas uzkodas, tāpēc ātri atbrīvoju galdu no liekajiem traukiem. No plaukta izņēmu visus vajadzīgos produktus un sāku veidzot picas pamatni. Pica - tā ir klasika, tāpēc nolēmu to pagatavot.
Pagāja tikai pusstunda, kad jau sagatavoto picu liku iekšā cepeškrāsnī. Šoreiz iztiku tikai ar dažiem miltu traipiem uz apģērba, bet tas piederās pie lietas.
-Kas te tik gardi smaržo?- virtuvē klusi bija iezadzies tētis.
-Tas, kas nav domāts tev,- nomēdījos un apskāvu tēti.
-Kam tad?- viņš izbrīnīti vaicāja.
-Man vakarā būs ciemiņi. Mēs pasēdēsim pirtiņā,- paskaidroju un no trauku skapja izņēmu lielo šķīvi, kur varēšu salikt picas gabaliņus.
-Man mamma pastāstīja,- tētis smagi nopūtās un apsēdās pie galda.
-Ko tad?- izlikos, ka nesaprotu, par ko iet runa, bet es lieliski zināju.
-Nu, par to puisi,- viņš minstinoties atbildēja.
-Kādu puisi?- joprojām izlikos, ka neko nesaprotu. Kamēr izlikos, es jau no ledusskapja atkal izņēmu salātus, bet no cepeškrāns kartupeļus.
-Nu, kā viņu tur,- tētis aizdomājās un sāka likt ēdienu sev šķīvī,- Kristoferu,- viņš noteica un sāka ēst.
-Labu apetīti!- novēlēju.
-Es nezinu, vai gribu ko tādu teikt, bet viņš ar Ritvaru ir ļoti labi draugi,- tētis smagi nopūtās.
-To es zinu,- apmierināti pasmaidīju.
-Āāā,- tētis gari novilka,- Bet tu zini to, ka viņš tagad ir šeit ciemā?- viņš jautāja.
-Nē,- smagi nopūtos un apsēdos, jo manī viss sagriezās.
-Bet tas ir vienalga. Ja viņš nezin, ka tu esi šeit, tad arī nekas nenotiks,- tētis mani mierināja un ielika iztukšoto trauku bļodā.
-Tieši tā,- apstiprināju un atviegloti nopūtos.
-Es iešu vēl kaut ko padarīt,- tētis nosaka un uzspiež man buču uz pieres.
-Labi,- uzsmaidu tētim un pavadu viņu ar acu skatienu līdz durvīm.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-36/712674
