http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-24/712003
-Liels paldies, par vakariņām,- pateicos Ludmilai, kad biju iztukšojusi savu šķīvi,- Bet es tagad došos gulēt,- piecēlos no galda un paņēmu savus kruķus.
-Nu, varēji vēl mazliet palikt,- Ludmila paskatījās uz mani ar lūdzošām acīm.
-Nē, šodienai par daudz,- iesmējos un papurināju galvu,- Ar labu nakti, jums abiem,- novēlēju un devos uz savu istabu.
Kad nonācu savā istabā, es uzreiz ieslēdzu naktslampiņu, lai istaba būtu daudz maz pārredzama. Nākošais, ko es izdarīju, bija pārģērbšanās. Kleitiņa mani bija pārāk daudz ierobežojusi, tāpēc uzvilku tik iemīļotās treniņbikses un plato kreklu, kas ir kādus trīs izmērus man par lielu.
Apgūlos gultā un ''iecēlu'' ieģipsēto kāju gultā. Uzsedzu sev virsū segu un pasniedzos pēc telefona, ko biju nolikusi uz naktsgaldiņa. Kontaktu sarakstā atradu tik pazīstamo personu un nospiedu zvanīšanas pogu.
-Adresāts šobrīd nevar atbildēt,- kaitinošā sievietes balss atbildēja. Nopūtos un zvanīju vēlreiz. Tas pats. Labi, Kristofers pazvanīs pats. Atcerējos, ka joprojām neesmu pazvanījusi Katrīnai. Vilcienā paspēju viņas numuru ierakstīt telefonā, tāpēc uzreiz uzgriezu viņas numuru.
-Hallo?- samiegojusies balss atbildēja.
-Sveika. Tu gulēji?- es pat īsti nezināju cik ir pulkstens, tāpēc nebrīnos, ka Katrīna jau guļ.
-Sveika. Nē, bet baigais lūziens nāk. Jāsagaida Dzintars mājās,- Katrīnas balsī ieskanēja rūgtums.
-Kaut kas ir noticis?- es nevēlējos būt tas iemesls, jo es viņai jau nebiju zvanījusi trīs dienas.
-Viņš jau visu dienu ir prom un nedod ziņu,- Katrīna smagi nopūtās.
-Dzintars noteikti drīz būs mājās,- mierināju draudzeni,- Klau, piedod, ka neuzzvanīju. Kad izkāpu no vilciena ārā sāka nejauki līt, tāpēc domāju, ka pazvanīšu, kad nonākšu mājās,- skaidroju.
-Gribi teikt, ka tu tikai tagad esi mājās?- Katrīnas balsī varēja saklausīt nelielu izsmieklu.
-Tā varētu teikt. Tā kā nebija nekāda normāla transporta ar ko tikt ātrāk līdz dzīvoklim, nolēmu, ka skriešu, lai nav jāliedējas. Biju pavisam tuvu mājām, kad mani pēdējā brīdi pārbiedēja mašīna. Es neatceros to brīdi, kas notika, bet pamodos slimnīcā ar ģipsi uz kājas,- iesmējos un ar brīvo roku sāku knibināt segas malu.
-Tu nopietni? Kas tev nav mācīts, ka skriet nedrīkst, ja tu esi uz ielas?- Katrīna mātišķā balsī aizrādīja.
-Beidz. Jancis mani jau nolamāja,-
-Cerams, ka pietiekami,-
-Klau, ko tu gribēji man vēl teikt? Nu, sestdien,- atcerējos mūsu sarunu pirms es iekāpu vilcienā.
-Āāā, kur Kristofers bija palicis? Cik nopratu, tad jūs brokastojāt kopā,- Katrīna jautāja ar tādu lielu ziņkāri.
-Mēs pašķīrāmies ceļgalā. Viņš aizgāja uz savām mājām, bet es pie tevis. Bija ieplānots, ka viņš brauks svētdien uz vakarpusi uz Rīgu, bet dēļ manas tizlības atbrauca jau sestdien,- jutu, ka nosarkstu, bet par to es varēju pilnībā neuztraukties, jo mani neviens tuvākajā laikā neredzēs.
-Un kur viņš ir tagad?- likās, ka viņa vēlas iegūt atbildi, kas liks man sarkt, bet tā nebūs.
-Ceļā uz Ventspili,- atbildēju un dzirdēju otrpusklausulei garas žāvas.
-Kā tā? Kāpēc?- varēja saprast, ka Katrīna nemierīgi mīņājas uz vietas.
-Darbs. Viņš cer, ka parīt būs mājās,- tagad arī es nožāvājos.
-Skaidrs,- viņa gari novilka,- Klau, laikam Dzintars atbrauca. Pazvani man, vai es tev pazvanīšu kaut kādā citā dienā,- Katrīnas balss sāka trīcēt.
-Labi. Galvenais neuztraucies,- mierināju draudzeni.
-Viss kārtībā,- Katrīna noteica, pirms atvienoja sarunu.
Noliku telefonu uz naktsgaldiņa un iegūlos gultā, iekārtojoties dziļāk segā. Kad jau acis krita ciet un es lēnām iemigu, sāka zvanīt mans telefons. Nepatīkami noņurdēju un pat nepagriežoties telefona virzienā, pasniedzos pēc tā.
-Jā?- drūmi novilku, jo pat nepaskatījos, kas man zvana.
-Tu gulēji?- Kristofera balss izklausījās mazliet apmulsusi.
-Nē, nu, gandrīz,- atzinos puisim.
-Piedod, bet es gribēju pateikt, ka esmu jau Ventspilī,- varēja saprast, ka viņš smaida.
-Kāpēc smaidi?- nedomājot jautāju. Beidz, Ieva, vienreiz teikt, ko domā!
-Ko?- Kristofers iesmējās un pārjautāja.
-Es zinu, ka tu smaidi. Kāpēc?- atkārtoju.
-Jo tu izklausies smieklīgi, kad esi samiegojusies,- Kristofers paskaidroja un atkal pasmaidīja.
-Es izklausos smieklīgi, kad es aizmiegu ar telefonu rokās,- nomurmināju, jo acis pašas krita jau ciet.
-Neguli,- viņš man aizrādīja,- Man darīt nebūs ko,-
-Ej gulēt,- iesmējos un izberzēju acis, it kā tas kaut kā palīdzētu.
-Tikai kopā ar tevi,- Kristofers nočukstēja.
-Kad tad tu būsi atpakaļ?- iejautājos.
-Ja ļoti, ļoti paveiksies, tad rīt vēlu vakarā, bet ja nē, tad parīt pa dienu. Bet cerams, ka rīt, jo parīt atkal kaut kur jābrauc būs,- Kristofers skaidroja.
-Dari ko darīdams, bet tev ir jābūt rīt mājās,- nokomandēju.
-Būs darīts, boss,- Kristofers nopietni atbildēja un nožāvājās.
-Redzi? Tu gribi gulēt, tāpēc ej gulēt,- nopietni noteicu.
-Bet es gribu ar tevi parunāt,- viņš tēloti šņukstēja.
-Parunāsi, kad būsi mājās. Arlabunakti,- novēlēju.
-Arlabunakti,- Kristofers smagi nopūtās un negribīgi atvienoja sarunu. Laimīgi nopūtos un novietoju telefonu atpakaļ uz skapīša.
Kad jau atkal biju daļēji iemigusi, dzirdēju, kā skaļi aizcērtas dzīvokļa durvis, bet pēc tam skaļus šņukstus.
-Ludmil?- saucu draudzeni, bet viņa neatbildēja. Kas notiek?
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-26/712114
