http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-23/711865
-Tu nespēj iedomāties, kā es priecājos, ka tu beidzot esi mājās,- Ludmila jau kādu ceturto reizi iespiedzās no laimes, kamēr kāpu ārā no mašīnas.
-Es drīz braukšu atpakaļ,- nopietni noteicu un ar kruķi iebakstīju Ludmilai kājā.
-Au! Kāpēc?- draudzene izskatījās sašutusi.
-Ja tā turpināsi klaigāt,- Kristofers paskaidroja manā vietā un palīdzēja uzkāpt pa kāpnēm.
-Labi, labi,- Ludmila smagi nopūtās un uzskrēja augšā pa kāpnēm, lai varētu atslēgt dzīvokli.
-Kā tu vari dzīvot ar viņu?- Kristofers nočukstēja un paskatījās uz augšu, vai Ludmila ir jau prom.
-Es to nesaprotu, bet tā kā man tagad ir slimības lapa, tad varēšu kaut nedaudz atpūsties no tās meitenes,- paraustīju plecus un smagi nopūtos.
-Labi, šitā neies cauri,- Kristofers nopūtās un pacēla mani līgaviņā.
-Trakais,- iesaucos,- Ko tu dari? Laid mani zemē,- iespiedzos, bet apķēros puisim ap kaklu.
-Mēs šādi tiksim ātrāk uz trešo stāvu,- viņš paskaidroja. Kristoferam ir taisnība, jo pa piecām minūtēm tikām tikai līdz pirmā stāva pirmajam dzīvoklim.
-Paldies dievam,- nopūtos, kad jau biju nonākusi atpakaļ uz zemes. Iespiedu kruķus padusēs un kliboju uz dzīvokļa pusi. Kristofers atvēra man durvis un palaida pa priekšu.
-Ieva, es pat sakārtoju tavu istabu,- Ludmila atkal iesaucās un pieskrēja man klāt.
-Jauki,- pasmaidīju un pievērsos Kristoferam,- Tu vēl paliksi vai jau brauksi?- jautāju, jo viņam ir pirmais pasūtījums - jāaizved kaut kādas paciņas uz Ventspili.
-Es nezinu. Jo ātrāk tur būšu, jo ātrāk atdošu, un ātrāk būšu atpakaļ,- Kristofers atbildēja, ieskatoties savā rokaspulkstenī.
-Labi, tad brauc,- ieteicu un pasmaidīju, kaut gan smaidīt es vismazāk gribēju.
-Es tev pazvanīšu, kad būšu tur galā,- Kristofers apsolīja.
-Ja nepazvanīsi, tad uzmanies no manis, jo tagad izmantošu kruķi, nevis spilvenus,- piedraudēju, gaisā paceļot kruķi.
-Labāk piezvani,- Ludmila sauca no virtuves, liekot gan man, gan Kristoferam iesmieties.
-Labi. Es dodos,- Kristofers skumji noteica un piekļāva savas lūpas manām.
-Zini, nav viegli skūpstīties, stāvot uz viena kājas un diviem kruķiem,- kad atrāvos no viņa, es ierunājos un iesmējos.
-Labi, ka tas nebūs tik ilgi,- Kristofers mīlīgi norūca un atkal noskūpstīja mani.
-Viss, brauc,- iesmējos un pavadīju viņu ar acu skatienu prom no dzīvokļa.
Kad dzīvokļa durvis aizvērās, es šķībi pasmaidīju un aizkliboju uz savu istabu. Uzmanīgi apgūlos gultā un vēroju griestus, pat īpaši nepievēršot uzmanību Ludmilas ''darbam''.
-Tu izskaties laimīga,- es pat nedzirdēju, kā Ludmila ienāk istabā.
-Ar ģipsi, un tikko trīs dienas pavadīju slimnīcā, protams,- sarkastiski noteicu un iesmējos.
-Ne jau tā,- Ludmila apsēdās man blakus,- Tu ar Kristoferu esi laimīga,- viņa mani iedunkāja.
-Tas ir redzams? Dīvaini, ka esam pazīstami tikai nedēļu, bet tas ir...-
-Vai nav vienalga? Galvenais, ka tu esi laimīga. Sen nebiju redzējusi tevi tādu. Vispār nebiju redzējusi,- Ludmila pasmaidīja un ātri vien aizdomājās.
-Izbeidz. Es gribu nedaudz pagulēt. Neiebildīsi?- ar lūdzošām acīm uzlūkoju Ludmilu.
-Labi. Es uztaisīšu vakariņas, un kad tās būs gatavas es tevi pamodināšu,- Ludmila pamāja ar galvu un, izslēdzot gaismu, izgāja no manas istabas.
Aizvēru acis un centos kaut nedaudz pagulēt, bet man traucēja lietus lāses, kas spēcīgi sitās pret manas istabas logu, kas atrodas tieši blakus gultai. Pēc pāris mirkļiem arī nodārdēja pērkons. Parasti šādā laikā es varu gulēt un gulēt, bet man kaut kas neliek mieru, pašai nezinot kas.
Brīdi truli skatoties griestos, sadzirdēju, ka atverās dzīvokļa durvis un pa tām kāds ienāk. Pēc mirkļa arī dzirdēju jautras čalas un smieklus, kas lika man justies neomulīgi.
-Ieva,- Ludmila ienāca istabā un čukstus mani sauca,- Vakariņas ir gatavas,- viņa pienāca pie manas gultas un maigi pabakstīja.
-Mhm,- nomurmināju. Kad Ludmila gāja ārā, varēju pamanīt blāvajā gaismā, kas nāca no koridora, ka viņai ir uzvilkta skaista kleita.
Uzmanīgi piecēlos no gultas un aizkliboju līdz skapim, jo sajutu nepieciešamību arī uzvilkt kleitiņu. No skapja izvilku zilu mežģīņu kleitiņu, kas man sniedzās līdz celim, un ar melnu jostiņu viduklī. Ar grūtībām novilku treniņbikses, kas pilnībā noslēpa ģipsi, kas jau ir pilnībā aprakstīts ar dažādām muļķībām - tas aiz gara laika. Uzstīvēju kleitiņu sev virsū, bet kājās neuzvilku neko, jo būtu diezgan muļķīgi, ka ir tikai viena čība vai kurpe.
Izkliboju no istabas un turpināju savu ceļu uz virtuvi, no kuras nāca tās pašas jautrās čalas. Speciāli piesitu tā skaļāk kruķi, lai saprot, ka es jau tuvojos. Kā nu ne, runas apklusa un varēja dzirdēt tikai klusu smīkņāšanu.
-Ieva,- ko līdz iegāju virtuvē, man pretī nostājās Ludmila,- Iepazīsties, tas ir Haralds,- viņa norādīja uz stalto vīrieti, kas bija tērpies diezgan ikdienišķi, bet tomēr svinīgi. Viņam piestāvēja tumšās džinsu bikses, baltais t-krekls un melnā žakete, taču mati, kas bija ieveidoti uz augšu, papildināja izskatu.
-Ieva,- pastiepu roku vīrieša virzienā. Kad ieskatījos viņa acīs sapratu, ka esmu viņu kaut kur redzējusi, bet... Rīga ir liela.
-Haralds,- vīrietis paspieda manu roku un nopētīja mani, bet viņa skatiens apstājās pie manas kājas,- Man tā jau likās, ka es esmu jūs kaut kur redzējis,- Haralds iesmējās.
-Kā lūdzu?- īsti nesapratu viņu.
-Es jūs gandrīz notriecu un es jūs aizvedu uz slimnīcu,- Haralds paskaidroja. Gan es, gan Ludmila šokēti skatījāmies uz vīrieti.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-25/712047
