http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-18/711496
-Nopietni?- biju pozitīvi pārsteigta,- Vismaz kādai piepildījies bērnu dārza sapnis,- noteicu un atcerējos, kā divas mazas meitenītes sapņoja, ka kādreiz apprecēs lielo Dzintaru un viņiem būs bērni.
-Es joprojām atceros, kā tu teici, ka tu atradīsi vēl smukāku par Dzintaru,- Katrīna sāka mani ķircināt.
-Nekā. Tā nebija,- sāku mēdīties,- Es lieliski atceros, ko teicu,- atteicu.
-Labi, labi,- Katrīna piekrita man,- Es nu došos. Prieks, ka satiku tevi. Vismaz akmens no sirds novēlās,- draudzene mani samīļoja.
-Labi. Starp citu, es vēlāk piekāpšu pie jums. Man ar Dzintaru jāsatiekas,- atbildēju apskāvienam.
-Tad sazināmies,- Katrīna noteica un pagriezusies sāka doties uz savām mājām.
-Noteikti,- piekritu un arī es sāku iet atpakaļ uz mājām, kur mani gaida milzum daudz paskaidrojumu. Interesanti, vai Kristofers vēl ir palicis, vai aizgāja prom. Nebūtu jau brīnums, ka aizietu prom, jo kam viņam tādu meiteni kā es.
Lēnām atvēru mājas durvis un tikpat lēnām iegāju mājā. Viss šķita tik kluss. Vienīgais ko es dzirdēju bija pulksteņu tikšķoņa.
Kad iegāju virtuvē, mani pārsteidza tas, ko redzēju. Kristofers, salicis rokas bikšu kabatās, skatījās ārā pa logu. Viņš bija ar muguru pret mani, tāpēc es paliku nepamanīta... Nu, līdz brīdim, kad nogāzu mammas stikla vāzi, kura stāvēja uz galda malas.
-Ieva,- Kristofers pagriezās pret mani un viņa sejā iezagās smaids.
-Sveiks. Piedod, ka es tā. Es nesaprotu, kas man uznāca,- jau sāku sevi attaisnot, bet Kristofers iesmējās un nolieca galvu, bet tad lēnām to pacēla un paskatījās uz mani ar hipnotizējošu skatienu,- Kas? Kāpēc tā skaties?-
-Man vienalga, ko tu izdarīji tikko, pirms piecām minūtēm, vai pirms veselas mūžības. Man galvenais ir tas, ko tu dari tagad,- viņš noslēpumaini noteica un lēnām tuvojās man.
-Tagad es varētu savākt lauskas no tās sasodītās vāzes, bet es tagad stulbi stāvu un gaidu, kad kāds mani noskūpstīs,- mēs bijām vien dažu centimetru attālumā viens no otra, tāpēc atkal es piekļāvu savas lūpas viņa lūpām.
-Man patīk, ja tu visu kontrolē,- Kristofers nomurmināja caur skūpstiem.
-Mēs to varam mainīt,- atrāvos no puiša un iekodu apakšējā lūpā.
-Nemaz arī nevajag,- viņš atbildēja un gaidīja, kad es viņu vedīšu uz savu istabu.
-Divreiz nav jāsaka,- paraustīju plecus un saņēmusi Kristoferu aiz rokas, devos uz savu istabu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-20/711666
