http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-17/711404
-Jums kaut kas noticis?- mani izbiedēja kādas sievietes balss.
-Nē,- atteicu,- Viss labi,- notrausu asaras no vaigiem un uzlūkoju atnācēju.
-Ieva?- tā bija Katrīna, -Ko tu šeit dari?- viņa izbrīnīti vaicāja.
-Ciemojos. Prieks tevi redzēt,- mazliet samāksloti atbildēju un apķēru draudzeni.
-Man tevi arī. Mums vajag izrunāties,- Katrīna noteica, bet neatlaida mani no apskāviena.
-Vajag gan,- piekritu viņas teiktajam,- Mēs varam aiziet līdz mūsu vietai,- ierosināju un it kā zīmīgi paskatījos uz to vietu.
-Labi,- Katrīna piekrita un uzsāka gājienu. Mēs satikāmies pie vecā šķūņa, kas atrodas kādus divdesmit metrus no manas mājas, bet mūsu vieta atrodas netālu no upes tiltiņa.
-Kā tev iet? Ar ko nodarbojies?- pārtraucu ieilgušos klusumu, kas šķita neomulīgs.
-Iet lieliski. Tagad sēžu mājās un gaidu, kad piedzims mana mazā princesīte,- tikai tagad pamanīju, ka viņai ir parādījies neliels vēderiņš, kuru viņa ir kārtīgi noslēpusi no plandošā krekla,- Kā tev iet? Sen neesi redzēta,-
-Pamazām iet. Dzīvoju un strādāju Rīgā. Vakar atbraucu uz šejienu, vēl pa svētkiem biju šeit,- paraustīju plecus un pasmaidīju,- Kur tu mācījies pēc divpadsmitās?- centos uzturēt sarunu, līdz nonākam līdz tiltiņam.
-Pilsētā, koledžā. Paņēmu lietvedību. Šogad pabeidzu, jo Rūdis nozaga man pusotru gadu,- šo visu stāstot, Katrīna visu laiku smaidīja. Viņa patiesi izbauda dzīvi.
-Kas ir Rūdis?- mazliet apmulsu, jo nebiju iedomājusies, ar ko viņa varētu būt kopā.
-Mans dēliņš,- viņa paskaidroja un atkal smaidīja,- Viņam drīz būs jau trīs gadiņi,- joprojām atceros, kā viņai patika mazie bērni. Viņa bija pirmā auklīte ciemā.
-Man ir tāds prieks par tevi,- uzsmaidīju Katrīnai un nokāpu pa kāpnītēm, līdz mūsu vietai. Tā atrodas zem upes tiltiņa. Tur ir divas šūpoles, soliņš un galdiņš, protams, viss mazliet palietojies, bet joprojām izturīgs.
-Tā pēdējā vēstule no tevis...- Katrīna iesāka, bet es viņu pārtraucu.
-Tā bija kļūda. Tās bija vienkāršas dusmas. Es tā nebiju domājusi,- atvainojos savai draudzenei,- Liktenis, vai kā, bet es satiku to puisi, dēļ kura es to vēstuli uzrakstīju,- čukstus noteicu.
-Tu satiki Kristoferu?- Katrīna iesaucās,- Kur? Kad? Kā?- viņa bija pārsteigta.
-Jau otrdien, bet tas bija tā, kā garāmgājējs palūdza palīdzību, bet tad trešdien viņu satiku darbā, tas nebija nekas īpašs,- skaļi noriju siekalas un turpināju runāt,- Vakar ballē atkal satiku viņu. Mēs runājām, iepazinām viens otru. Ballē kaut kas notika, to pateikšu vēlāk, bet tad mūs aizveda pie manis. Es pēc vairāku gadu noslēgtības ļāvu, lai mani noskūpsta, un ne tikai. Šorīt, kad brokastojām, mēs ākstījāmies un uzdevām muļķīgus jautājumus. Kad es jautāju, ko viņš nožēlo, viņš atbildēja, ka tetovējumu uz pleca,- paskaidroju un noslaucīju asaras no vaigiem.
-Ko? Kāds tetovējums?- Katrīna nesaprata.
-Tur ir tavs vārds,- valodai raustoties, atbildēju.
-Bet kāpēc viņš tā darīja?- draudzene bija šokā.
-Viņš to uztetovēja dienā, kad tu viņu pameti,- paskaidroju.
-Dienā, kad es satiku citu,- Katrīna čukstus noteica.
-Pilnīgi vienalga par to visu. Es nožēloju, ka starp mums bija tas strīds. Dēļ manis tu pameti Kristoferu, dēļ manis mēs sastrīdējāmies,- caur asarām teicu.
-Viss ir kārtībā,- Katrīna apķēra mani un mierināja,- Starp mums viss ir kārtībā?- viņa pārjautāja.
-Pilnīgi viss,- piekrītoši pamāju un samīļoju Katrīnu.
-Tātad tu esi kopā ar Kristoferu,- viņa to vairāk secināja, nevis jautāja.
-Es nezinu. Šaubos, ka viņš vēl gribēs ar mani tikties pēc visa šī,- skaidroju, kad uzsākām gājienu atpakaļ uz mājām.
-Kāpēc? Es tomēr pazīstu viņu ilgāk, tāpēc saku, ka viņš gribēs tevi satikt,- Katrīna mani iedunkāja plecā un iesmējās.
-Tad jau redzēs. Vispār, tā tu neesi pateikusi, ar ko tu esi kopā,- nomainīju sarunas tematu, jo par to padomāšu vēlāk.
-Ja tu atceries Dzintaru, tad esmu ar viņu,- Katrīna paskaidroja un atkal sāka starot kā maija saulīte.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ne-sodien-19/711599
