Nē (4)8

Rekviēms sapnim.

Nedēļu pēc tam, kad biju izrakstīta no slimnīcas un Skots apcietināts par slepkavības mēģinājumu, es atgriezos skolā, kur visi zināja par notikušo, un man nebija neviena ar ko parunāt. Protams, Leinija bija skolas lielā cietēja un nabadzīte, bet es- ļaunā identitātes zagle.

Ai nu lai.

Sēdēju ēdnīcas stūrī, un jūtot skatienus sev mugurā un visā ķermenī, skribelēju kladē tautu rakstus, un dungoju kādu dziesmiņu, ko atradu youtube, valodā, ko es nezināju. Taču tā man patika, tā man lika atminēties jaukākus brīžus. Es tā vien gribēju aizbēgt uz kādu Eiropas provinces pilsētiņu un sākt jaunu dzīvi, taču man nebija tādas naudas, Un jēgas arī nē.

Man pretī apsēdās Leinija un pabīdīja manā virzienā paplāti ar ēdienu. Izņēmu austiņas no ausīm un pavēros apkārt, kur mūs visi vēroja. Stulbeņi.-Ja atnāci pagozēties popularitātes saulītē, vari tīties.

-Kāpēc tu mani visā apsūdzi?- Leinija jautāja, un pabīdīja paplāti man vēl tuvāk,- Katra mana darbība tiek uztverta kā kaut kāds uzbrukums.. es nesaprotu, mās.

-Tāpēc, ka tev tas patīk,- es sacīju un pamērcēju kartupeli majonēzē,- Tev patīk, ka tevi dievina. Pat tad, ja tas nozīmē iznīcināt savu māsu.

-Ja tev tas nepatiktu, tu to nedarītu, Heilij,- māsa izaicināja.- Tev taču pašai patika būt man.

Es neko neteicu. Atskrūvēju mountain dew pudeli, padzēros malciņu, tad pārliecos pāri galdam un izlēju atlikušo saturu Leinijai uz galvas. Paņēmu pāris kartupeļus, iemetu tos mutē un iesmērēju māsai sejā franču citronu kūku, un apmierināta aizgāju prom no ēdnīcas, jūtot visu skatienus uz sevi.-Labu apetīti, mana mīļā māsa,- es uzsaucu un izgāju no ēdnīcas. Ieliku austiņas ausīs un devos uz sportu, uzlikdama pozitīvu mūziku, un mans garastāvoklis piepeši bija ļoti, ļoti labs.

Nokāpu pa trepēm lejā uz ģērbtuvēm, kur neviena nebija, izņemot mani un kanalizācijas smaku, kas bija tiek pierasta, ka vairs nebija riebīga, un iegāju ģērbtuvē. Atradu savu maisiņu un sāku ģērbties, domādama par to, kur šobrīd ir Skots. Viņš bieži bija pabijis policijā, un tagad viņš domāja, ka es viņu nodošu, jo zināju par viņu vairāk kā visi. Domājot par viņu, man iesāpējās sirds, un es saliecos čokuriņā. Man viņa pietrūka un es viņu mīlēju. Viņš nelīdzinājās nevienam, ko es pazinu, un pat, ja viņš mani sistu un darītu mani pāri, es tāpat viņu mīlētu. Mīlestība dara aklus.

-Man viņa pietrūkst,- es sacīju un noslaucīju asaras. Pārģērbos un ieliku austiņas ausīs, un jau grasījos iet uz zāli, kad mani pārtvēra jauniešu bariņš. Tie bija gan puiši, gan meitenes, un man sametās bail. Man tika izrautas austiņas un es sāpēs iekaucos, kad tiku pagrūsta pret flīžu sienas. Es jutu, ka man asiņo galva, taču apjukumā nevarēju piecelties. Dzirdēju, ka viņi aizslēdz durvis, un sāku apjaust kas bija murdoņa man apkārt. Viņi sarunājās. Drīzāk kliedza.

-Viņa taču mīl izlikties par citu,- kāds sacīja un es tiku parauta aiz matiem,- Tad varbūt mazliet paspēlēsimies? Leinija teica, lai atriebjamies kārtīgi,- tas pats puisis sacīja.- Linda, padod šķēres, manuprāt, mums šī skaistule jāizgrezno.

-Nē, nē, nē,- es lūdzos un centos no viņiem tikt vaļā, bet viņi bija par daudz un pat stipru. Es jutu spiedienu uz matiem un tad to vairs nebija. Kad man likās, ka ļaunāk vairs nevar būt, es dzirdēju rāvējslēdzēja šņācienu un sajutu asas sāpes. Viņi ieslēdza dušas un smējās, kad mani pazemoja, un, kad bija beiguši, atstāja mani guļam dušas telpā uz zemes savās asinīs.

-Piedod,- Leinija sacīja un dzirdēju, ka durvis aizveras. Es sarāvos čokurā un drebēju, vēlēdamās, kaut Skots būtu mani nosmacējis. Es vairs negribēju dzīvot. Mani atrada sporta skolotāja, kura uzreiz izsauca ātros. Tad es iemigu un lūdzos, kaut es nepamostos. Nekad.

-Meitenes mamma šodien nomira,- es dzirdēju skolotājas balsi,- Un šķiet, ka iesaistīta ir arī viņas māsa, viņām esot bijis strīds.- skolotāja pieliecās pie manis un noglāstīja man matus,- Viņa knapi elpo. Gaidām,- skolotāja noteica un kādas stiprākas rokas mani pacēla gaisā un kaut kur nesa. Un šo smaržu es atpazinu uzreiz.