Nē (3)11

Es gribēju būt mirusi, bet nebiju, un tas, ka biju dzīva, mani neiepriecināja. Tikko atvēru acis, es pamanīju pazīstamo sienu un logu, jo šeit biju bijusi jau bieži, kad bieži mēģināju izdarīt pašnāvību, nav svarīgi, kāpēc. Es jutu marli sev ap galvu, un atturējos, lai dotos sevi apskatīt spogulī, tāpēc izkāpu no gultas un piegāju pie loga, kur bija manāms rudens. Zemē krita lapas, aiznesot prom visu, kas palicis no vasaras. Es zināju, ka visi tagad zinās patiesību, un sava idiotisma dēļ man nekā vairs nebūs, ne manu draugu, ne dzīves, ne jautrības.

Taču daļa manis prātoja, vai viņi mani pieņemts tādu, kāda esmu. Vairākums manis gan tam pretojās, un es zināju, ka viņi nepiedos man melus. Viņi nebija tādi.

-Sveika,- Lenija ienāca palātā un es nepagriezos viņas virzienā,- Heilij?

-Tu visu zini,- es monotoni sacīju,- Kāpēc tu izturies tā, it kā nekas nebūtu noticis?

-Tu esi mana māsa,- Leinija mīļi sacīja,- Un es tevi saprotu. Es pat mazliet priecājos par to, ka esmu tavs elks,- māsa iekiķinājās. Man viņas bērnišķība reizēm kaitināja, un es uzmetu viņai niknu skatienu.

-Es tevi neglorificēju un neuzskatu par elku, tā kā nesapņo.- es atkal pagriezos pret logu,- Liec mani mierā, Lea.

-Kāpēc tu esi tāda?- māsa noskuma,- Es taču neliku tev tur līst un dzīvot kaut kādu mistisku dubulto dzīvi, kur tu spēlē mani. Vai tu maz zini, kā bija runāt ar tiem cilvēkiem?

-Lūdzu.- es izmocīju,- Man viņi vairs nav draugi. Tagad viņi zina visu.

-Es tikai gribu saprast..- Leinija joprojām bija mierīga, un tas mani kacināja vēl vairāk. Nu kāpēc viņai vajadzēja būt tikai jaukai, nevis kucei, uz kuru es varētu izkliegties, un izlādēt visas emocijas,- Kāpēc tu nevari būt tu pati? Kāpēc es..?

-Tam nav nozīmes,- es skumji atteicu,- Tam visam pielikts punkts.

-Vispār nē,- Leinija piebilda,- Skots ir ārā, gaida, kad tu pamodīsies. Arī viņš vēlas paskaidrojumus.

-Skots.- es sacīju un noslaucīju divas asaru tērcītes, kas pārtecēja pāri vaigiem, izdzirdot puiša vārdu,- Palūdz, lai viņš dodas prom.

-Viņš te ir kopš brīža, kad tevi atveda, un pat sakāvās ar personālu par to, lai būtu pie tevis.- Leinija noskuma,- Varbūt viņš grib dzirdēt taisnību..

-Viņš grib man iemest to visu sejā.

-Nedomāju,- Leinija prātoja,- Viņš izskatījās.. nervozs..

-Ak,- es nosmīnēju un noslaucīju mitros vaigus,- Tu viņu nezini-

-Vai zini, kā ir runāt ar cilvēkiem, kas tevi uzskata par tevi, bet tevi nepazīst?

Es savilku rokas dūrēs un pagriezos pret māsu,- Piedod, zini? Visi nevar būt ideāli, ne visi var būt talantīgās Leinijas, smaidīgās, gudrās un jautrās meitenes. Ne visi var patikt visiem puišiem, un ne visi var būt tik mīļi kā tu, tāpēc piedod, ka to teikšu, bet es gribu, lai tu pazūdi, vienalga, kur, man vienalga, es gribu, lai tevis vairs nav. Viss.- es pagriezos pret logu. Tā bija pirmā reize jebkad, kad es kliedzu māsai virsū, bet reiz to vajadzēja. Viņai tas bija jādzird.

-Kā vēlies,- Leinija sacīja un izgāja no palātas, aizcērtot durvis aiz sevis. Paskatījos uz gultu, kur Leinija bija atstājusi šokolādi, un novaikstījos. Iemetu šokolādi miskastē un apsēdos uz gultas, domādama par to, kā rīkoties tālāk.

-Heilij?- Skots bijīgi jautāja, pabāžot galvu pa logu,- Vai varam parunāt?

-Nē,- es atcirtu. Mana sirds sāka sisties mežonīgā ātrumā, un es valdījos, lai neraudātu, un par visu ļaunāk bija sārtums man vaigos.- Lūdzu, ej prom.

-Tātad var,- Skots nosmīkņāja un notupās man pretī pie gultas,- Saki man..

-Ko?-

-Kāpēc?- viņš jautāja,- Kāpēc tu izlikies par kādu citu, kad es tev visu uzticēju? Tu biji vienīgā, kam es uzticējos- Skots vienubrīd izskatījās izmisis,- Kāpēc, Heilij?

Es papurināju galvu un apgūlos gultā.

-Tātad, tu nerunāsi,- Skots minēja, kad aizgriezos. Neko neatbildēju un dzirdēju, ka puisis pieceļas. Tad es jutu spilvenu un nenormālu spiedienu uz galvas,- Es nevaru ļaut tev atklāt kādam to, ko es tev teicu, man žēl,- puisis sacīja un sāka mani smacēt ar spilvenu.