Nē (14). Beigas.5

1 gadu vēlāk.

Pēc izlaiduma es māsu nesatiku. Viņa, šķiet, bija sākusi jaunu dzīvi, un arī es likos mierā. Sāku mācīties universitātē, un ieguvu jaunus draugus. Laikam ejot, ar Skotu sākām īrēt dzīvokli un plānojām ģimeni. Taču brīžam es domāju par to, kā iet māsai. Viņa nebija devusi nekādas ziņas.

Skots man lūdza iziet palīdzību pie psihiatra, jo viņu biedēja tas, ka man Leinija bieži rādījās, un naktī nelika man mieru. Tā nu es sāku iziet kursu, un man tika izrakstītas nomierinošas tabletes, kas ļāva man naktī gulēt mierīgi. Taču dienā bija visbriesmīgāk.

Lai saglabātu veselo saprātu, es sāku rakstīt dienasgrāmatu, kuru ik nedēļu nodevu ārstei, lai viņa izpētītu manu situāciju. Viņa teica, ka halucinācijas drīz pazudīs, taču nekas nemainījās.

Man sāka drebēt rokas, un es brīžiem redzēju absurdas lietas. Laime, ka man blakus bija Skots, kurš mani atgrieza dzīvē un realitātē. Taču, kādu nakti, man likās, ka mani kāds vajā, un es, nepamodinot Skotu, saģērbos un izlavījos no mājas. Es neatceros neko daudz, kas notika.

Atceros tikai to, ka pamodos mežā un manas rokas bija ar kāda dzīvnieka asinīm. Šausmās atskārtusi, ko biju izdarījusi, metos pie tuvākā avotiņa un sāku dedzīgi mazgāt rokas. Es taču neko neatceros. Kas bija noticis? Man sākās panika, un es skrēju uz mājām, būdama pārliecināta, ka man ir jāvēršas pie ārsta. Un ātri.

Man bija vajadzīga palīdzība.

---

Skots.

Bez Heilijas māja šķita tukša. Taču viņa teica, ka ar šo ārstēšanos viss murgs būs beidzies. Tā nu es viņu iekārtoju pie labākā psihiatra un nodrošināju, lai manai mīļotajai nekā netrūktu. Tur viss bija nodrošināts tā, lai viņa nejustos kā slimnīcā. Lai viņai joprojām būtu mājas sajūta.

Nezinādams, ko iesākt, atvēru datoru un sāku pārlūkot mājaslapas, kad pamanīju lejā atvērtu “Word” faila dokumentu. Neatceros, ka būtu to lietojis. Pēdējā to lietoja Heilija, pirms aizbrauca uz slimnīcu. Intereses mākts, atvēru dokumentu un sāku to lasīt.

“Es neesmu jukusi. Es neesmu jukusi. Es neesmu jukusi. Viņa mani vajā. Vājā katru nakti un katru dienu. Es neesmu vainīga, ka viņa nomira. Viņa pati uzprasījās. Viņai nekad nevajadzēja pazust. Viņa man tikai bojāja dzīvi. Es viņu ienīstu. Es viņu ienīstu. Viņai jābeidz mani vajāt. Un viņa nebeidz. Pat tagad, kad ir mirusi, viņa mani vajā. Viņa grib man atņemt Skotu. Viņa grib man atņemt dzīvību. Nē, es viņai neļaušu. Es viņu nogalināšu vēl tik daudz reižu, cik vajadzēs. Viņa mirs atkal un atkal. Bet viņa viņu nedabūs. Nekad. Es to nepieļaušu. Nē..”

-Kas, pie velna,- es noteicu un aizvēru dokumentu. Meklētājā ievadīju līdzīgu faila virsrakstu un datorā atradu veselu mapi ar to, ko Heilija no manis slēpa. Tur bija fotogrāfijas ar Leinijas līķi, kas katrā bildē bija arvien vairāk sakropļots. Es atpazinu, kas tā ir par vietu, un izņēmu telefonu no kabatas. Ar GPS palīdzību atradu norādes, paņēmu jaku un lēnām devos meža virzienā.

Tas nevarēja būt. Heilija nebūtu spējīga nogalināt miesīgu māsu, ko tik ļoti meklēja. Viņa to nevarētu izdarīt. Es tam neticēju. Līdz brīdim, kad nonācu mežā, netālu no akas, kur bija savāda vieta, kur bija uzsviestas rudens lapas, un zem tām rēgojās lāpstas kāts. Apmetos riņķī, pārbaudīdams, vai esmu viens, un izvilku lāpstu un sāku rakt. Tas aizņēma ilgu laiku, jo bedre bija dziļa un es aizsedzu muti un degunu ar džemperi, kad lāpsta atdūrās pret ko mīkstu. Nometu lāpstu un pamanīju Leinijas sakropļoto ķermeni, kam vairs nebija acu, un gandrīz nevienas neskartas vietas. Te bija gan dūrieni, gan lodes pēdas.

-Ak kungs,- es noteicu un centos izrāpties no kapa. Tur smirdēja, taču redzēt meitenes līķi bija drausmīgāk. Ātri tiku ārā un nokritu uz zemes, būdams izbijies. Ar kādu cilvēku es biju sapinies?- Leinija. Piedod..- es sacīju un centos atgūt elpošanu un skaidru prātu.

Taču tad sadzirdēju, ka mežā nemaz neesmu viens. Kāds man sekoja.

-Nē,- Heilijas balss pārtrauca klusumu un es pielēcu kājās,- Viņa ir tevi atradusi.- meitene nedzīvā balsī sacīja,- Es viņu brīdināju, kas notiks, ja viņa man tevi atņems, Skot..- viņas augums drebēja un skatiens nebija fokusēts uz mani. Pamanīju, ka viņai aiz muguras kaut kas ir.- Skotij, manu Skotij..- viņa dūdoja,- Tu arī esi ar viņu pret mani?

-Nē, Heilij,- es mierīgi sacīju,- Noliec ieroci, mīļumiņ. Viss ir kārtībā. Leinija tevi netraucēs.

-Nē, nē,- viņa pasmējās,- Viņa man traucē. Viņa tevi pasauca šurp. Viņa tevi man atņēma.

-Heilij, es esmu tepat,- es lūdzošā balsī sacīju,- Mīļā, esi prātīga. Es tevi ļoti mīlu. Iesim mājās.

-Nē, nē,- viņa atkārtoja,- Nē, tu atnāci pie viņas. Tu mani nodevi.- viņa sāka raudāt,- Skotij, kā tu varēji mani nodot? Tu apsolīji nevienam neteikt…

-Par ko tu runā?-

-Viņa tevi nedabūs,- Heilija pēc brīža atbildēja un pavērsa ieroci pret mani.- Divi var glabāt noslēpumu, ja viens no viņiem ir miris, vai ne, Skotij?

-Heilij..- es gribēju ierunāties, kad atskanēja šāviens. Es jutu ka manā rokā ietriecas kaut kas ass un ātrs un lēni palūkojos uz plecu, kur sāka austies lielāks asins pleķis cauri maikai.- Ko tu izdarīji?

Par atbildi viņa iešāva vēlreiz un es zaudēju svaru un iekritu bedrē, nespēdams piecelties. Biju traumējis muguru.- Heilij, attopies, ko tu dari?

-Tu nebūsi viņas.- viņa atkārtoja un tad man tika uzbērtas smiltis. Es nespēju pakustēties no to smaguma un sāku smakt. Taču, pirms ievilkt elpu pēdējoreiz, es dzirdēju šāvienu un zināju, ka arī Heilija sev būs atņēmusi dzīvību. Un tad arī es ļāvos nāvei, ko tik sen biju alcis.