local-stats-pixel fb-conv-api

Nāves pārdevējs 82

8.

Nedzimušais ļaunums

Laiks skrēja, skrien un skries. Laiks nav apturams, īpaši jau tad, kad to vajag visvairāk. Tas lido. Pirmā beigu vakara zvaigžnotās debesis un spilgtās ielas ir grūti aizmirst. Tā dzīve, kas izstarojas no mirušo acīm, tas ir nepārspējami, varbūt tieši tāpēc viņš tā izlēma pelnīt sev iztiku? Saka, ka likteni neizvēles, tieši to viņš arī darīja – neizvēlējās. Bet kāds taču to izvēlējās? Vai tiešām katrs liktenis ir vienkārša upe, kas tā pat vien plūst un mēs varam tikai mēģināt to sasmelt. Var jau mēģināt, bet vai vajag?


Tik liels spēks tik tievā sievietē. Anda nebija īsa auguma, bet tādu spēku no viņas neviens negaidīja. Ar ātri vilcienu Georgs piezemējās uz akmentiņiem, pie Andas kājām.

Varēja nojaust neizpratni viņa sejā, bet tā bija viņas izvēle. Georgs uzreiz jautāja:
- Kāpēc?
Anda ar cerību pilnu balsi ieteicās:
- Tas nav godīgi, darīsim savādāk. Tas stāsts, ko tu iesāki, tas ir svarīgi.

Abi atkal apsēdas uz jumta malas. Georgam manāmi sitās sirds, viņš beidzot jutās dzīvs.
Anda beidzot padalījās ar savu ideju:
- Būs godīgi, ja beidzot es iesaistīšos. Cipars – jūs, ģerbonis – es.
- Bet, kāpēc, Anda? Tev nav tas jādara?
- Tas būtu tikai godīgi.

Abi apmainījās apstiprinošiem mājieniem ar galvu. Anda atkal rūpīgi izņēma vienu no abām monētām, kuras viņai bija palikušas makā. Ātri to uzmeta gaisā. Monēta apmeta vairākus riņķus un piezemējās uz akmeņiem, Anda uzreiz uzlika virsū tai savu plaukstu tā, ka neviens no viņiem neredzēja, ko monēta rāda.
Georgs uzlika Andas plaukstai virsū savējo un abi tā arī palika un sastinga uz mirkli.

Anda ierunājās savā mierīgajā, angliskajā akcentā, vēlreiz atgādinot par to, cik ļoti viņas runāšana atgādina spēlēšanos ar mēli pa mutes dobumu:
- Tu. Tu jautāji par to reizi, kad tu mani uzmeklēji. Mēs atgriežamies tur?
- Vai tagad ir kaut kas, ko varu zaudēt?

Anda nopūtās, bet sāka skaidrot
- Tu mani izglābi. Es biju savas dzīves zemākajā punktā. Es aizbēgu no visa, man nebija cerību izdzīvot tur, kur es biju, man to vajadzēja. Es biju aizmirsusi visu veco pasauli, bet tad uzradies tu. No sākuma man likās, ka esi traks, vēl tagad domāju, ka esi traks, jo devies tādā ceļojumā.
- Tu biji tā vērta.
- Ne jau tiešām tev vajadzēja mani, lai uzsāktu šo ideju un izveidotu šo nāves impēriju.
- Bet man vajadzēja tevi.
- Paldies tev, tu tik tiešām mani izglābi tad, es nezinu, kur tagad būtu, ja būtu palikusi pie sava tēva. Es tev gribu ko jautāt.
- Jebkurā laikā, Anda.

Iestājās neliels klusums bet Anda jautāja:
- Atceries to reizi, kad gulējām kalna virsotnē? Vai tā nebija skaista valsts?
- Bija, mana mīļākā valsts, bet debesis bija skaistākas, tās zvaigznes, tā gaisotne, interesanti, ka tagad esam tuvāk zvaigznēm nekā tad.
- Atkārtosim to?

To pat nevajadzēja jautāt. Georgs nogūlās uz muguras, Anda apgūlās ar galvu blakus viņa galvai, katrs pavērsis ķermeni savā virzienā. Kādas piecas minūtes bija tikai klusums. Georgs savā tumši zilajā uzvalkā, spīdīgajās kurpēs, vienu kāju pārkāris pāri jumta malai, miers bija pārņēmis viņu, tā bija laime pilnīga. Taču tālāk gulēja Anda ar basām kājām, melnajiem svārkiem, balto blūzi, izpūrušiem matiem. Viņas krūtis kustējās uz augšu, uz leju, viņa ļoti strauji sāka elpot aiz uztraukuma, jo zināja ko tādu, ko viņa negribēja zināt.

- No kurienes tev tas angļu akcents?
Georgs pārrāva klusumu.
- Tā ģimene bija no anglijas, tas dabiski pielipa.
- Dīvaini tajā valstī sastapt cilvēkus no Anglijas.
- Tas tiesa. Bet nav svarīgi, labāk atrodi to, ko toreiz neatradi.

Atkal iestājās mierīgs klusums, tikai Andas izmisīgi apslēptā elsošana bija jūtama, kuru viņa nespēja apslēpt.
Zvaigznes iemirdzējās, izdzisa, pazuda, iedegās. Liekas, ka tās ir mūžīgā kustībā, bet paliek uz vietas. Georgs lēni izstiepa pirkstu un noteica:
- Lūk! Tur! Redzi? Trīs, ļoti tuvu, veido taisnu līniju. Tu redzi?
- Tagad jā. Kā to sauc?

Georgs nedaudz apklusa, jo tēloja, ka cenšās atcerēties to, ko nekad nav zinājis, bet ierunājās:
- Es nezinu. Nosauksim to kādā skaistā vārdā paši. Es iesaku „Viktorija”.
- Derēs. Tas būs Viktorijas zvaigznājs.

Georgu nelika mierā klusums:
- Es tev esmu stāstījis par nepacietīgāko zvaigzni?
- Šķiet, ka nē. Pastāstīsi?
- To man stāstīja mamma, kad biju mazs. Mēs dzīvojām tālu no darba vietas pilsētā, tāpēc bieži nācās doties mājās pa naktīm, visbiežāk tas bija ziemās, kad agri iestājās tumsa un varēja redzēt zvaigznes. Lai mani izklaudētu, mana mamma vienmēr centās atrast spožāko un pirmo redzamo zvaigzni, viņa to nosauca par nepacietīgo zvaigzni, jo viņa bija nepacietīgāka un pati pirmā steidzās izgreznot debesis. Ar laiku arī es centos pamanīt nepacietīgo zvaigzni, bet nekad nesanāca. Zini, kāpēc?
- Kāpēc?
- Jo vienmēr bija citas zvaigznes. Viņa vienmēr atrada vēl kādu citu zvaigzni. Tas bija tik interesanti.

Atkal parādījās iederīgs klusus. Iespējās to pārtrauca domas par dzīvi, par to iztecējušo dzīvi, kura nekad nebija bijusi.
Acu zīlītes abiem liecināja par patiesības mirkli. Tā bija spēle ar laiku, kurš pirmais sabruks, neizturēs spriedzi un pajautās. Šoreiz neizturēja Georgs un jautāja:
- Kā ir ar to monētu?

Drebošā balsī Andai nācās atbildēt:
- Tu vēlies to zināt?

Georgs tikai pamāja un sāka vērot Andas roku, kura lēnām novirzījās nost no monētas un zvaigžņu apgaismojumā atklājās...

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Cipars/802453 VAI http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gerbonis/802454

Šeit, lasītāj, tu izvēlies beigas šim stāstam, monēta ir tavās rokās, tā ir tava izvēle

121 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt
Nu beigas gan vēl negribējās. Prasās pēc turpinājuma.
0 0 atbildēt