Es sastingusi klausījos šajās skaņās. Tagad jau no apslāpētiem kliedziem dzirdēju īstus un mokošus kliedzienus. Šie kliedzieni bija tik spalgi ka mana auss aizkrita ciet.
Visi šie kliedzieni šķita tik dzīvi! It kā man kāds blakus kliegtu.
"Sveika."kāds pēkšņi ierunājas pa telefona.
Balss piederēja vīrietim. Pār mani noskrēja trīsas, beidzot es uzzināšu, kas ir tas kas mani baida.
"Laikam jau tu man neatbildēsi?"vīrietis žēli novilka un tad atskanēja sīki smiekliņi.
"Ko lai es tev saku?"jautāju klusā balsī, jo negribēju lai mamma uzzina ka es pašlaik runāju pa telefonu.
"Vari droši skaļāk runāt! Tava mamma ir vannas istaba."vīrietis sacīdams nometa kādu priekšmetu, jo izdzirdēju troksni.
Es paskatījos pa durvīm laukā un meklēju kādu kas pašlaik mani vērotu, bet neviena tāda nebija.
Viņš mūs novēroja! Kur es esmu iekūlusies?
"Ko tev vajaga?"ātri novilku un ar acīm meklēju vietu kur apsēsties, jo man drebēja kājas.
Ne jau no aukstuma, bet gan no bailēm.
"Es vēlos tevi!"viņš nopietni noteica.
Pašlaik es jutos ļoti vientuļa. Patiešām es tāda arī biju! Pieskāros ar brīvo roku savai matu sķipsnai un ar pirktiem to paberzēju. Parasti tas mani nomierināja, bet ne tagad.
"Tu drošvien esi ļoti pārsteigta! Bet ja tu negribēsi pildīt manus nosacījumus tu visu zaudēsi!"vīrietis skarbi sacīja.
Tad es ievilku dziļu elpu.
"Un pēc tam es tā pat tevi iegūšu, jo būšu tev vienīgais glābiņš!"viņš teica un nolika klausuli.
Es lūkojos uz sienu un meklēju tur glābinu, bet man tāda nebija. Pašlaik vienīgais cilvēks kas man varēja palīdzēt ir mana mamma.
Ātri aizskrēju uz vannas istabu un pieklauveju pie durvīm. Cerēju ka viņai būs idejas, viņa man kaut kā palīdzēs jebkā!
"Mammu tu tur esi?"nokliedzu, bet pretīm man neviens neatbildēja.
Sāku stiprāk dauzīties pie durvīm līdz es sapratu ka iekšā es nekādi netikšu ar dauzīšanos.
Tad cik vien ātri varēju skrēju uz virtuvi pēc rezerves atslēgam.
Vismaz vienu lietu izdarīja pareizi manas mammas draugs, uztaisīja vēlvienu atslēgu komplektu visām durvīm mājas.
Ātri paķēru visas atslēgas un steidzot uz vannas istabu. Manas kājas jau bija pagurušas un ļodzījās no uztraukuma.
Kad biju atskrējusi pie vannas istabas durvīm paņēmu vienu atslēgu rokās un mēģināju to dabūt iekšā.
Es to dabūju iekšā un biju laimīga ka ar pirmo man izdevās. Pēc tam tas ar kāju atsitu apakaļ, bet nožēloju ka tā darīju, jo pretīm man pavērās briesmīgs skatis.
Mana mamma vienās asinis guļ uz flīzēm.
Super!
Kad nākamā? 