Lai jau paliek! :)P
Uzmanību! Vienkāršrunas vārdi! 
"Es iešu," Dominiks ierunājās, "Un ceru, ka tu mums nesekosi."
"Es šovakar palikšu pie draugiem," nopūtos, "Sen neesmu viņus redzējusi."
Mani draugi... Marks, Dana, Anna.... Ko viņi tagad dara? Ko es te vēl domāju? Laiks teleportēties!
"Beidz!" ierodoties Annas mājā, dzirdēju Danu kliedzam.
"Pati sāki, tagad kliedz," iesmējās Anna.
"Uzmanību!" caur mani izlidoja spilvens, kuru meta Marks.
Mani jukušie draugi. Es sāku smieties, redzot šo visu haosu.
"Pietrūkst tikai viena..." pēkšņi Dana izlija asarās.
"Nevajag..." ierunājas Anna, "Tu taču zini, ka Sārai tas nepatīk."
"Bet man viņas tik ļoti pietrūkst..." Dana caur asarām izmoka.
"Mums visiem," Marks apskauj emociju pārņemto Danu.
"Negribat paskatīties kādu filmu?" Anna ierunājās.
Meitene centās pārtraukt bēdas. Anna vienmēr centās skatīties uz visu no gaišās puses.
"Pareizi! Šodien mēs sanācām mūsu filmu vakaram!" Marks iesaucas, "Skatāmies... Ko mēs skatāmies?"
Es iesmējos. Tas bija Marks. Vienmēr kaut ko piemirst vai arī uzreiz nepielec.
"Skatīsimies.... " Anna ieņēma pauzi, "Oz the Great and Powerful!"
"Piekrītam!" pārējie iesaucās.
Visi sasēdās uz dīvana. Es iekārtojos blakus viņiem uz grīdas.
"Lai sākas filmu vakars..." nočukstēju, jo, kamēr būdama dzīva, es to vienmēr teicu.
Atmiņas uzausa. Bet es tās ignorēju. Sāpēs atgriezās, bet es tās pārvarēju. Es negribu tagad būt mirusi, es tagad esmu dzīva. Es esmu Sāra Brauna, sveikā un veselā.
***
Jau bija pusvienpadsmit naktī, kad filma beidzās. Nolēmu, ka Dominiks jau būs atgriezies mājās. Varēšu viņu izprašņāt par randiņu. Hi. Hi. Hi.
Teleportējos uz Dominika istabu. Labāk nebūtu to darījusi...
Redzēju, kā Dominiks un Amanda izklaidējas... Es automātiksi pazudu no šīs vietas.
Nokļuvu pie jūras. Jocīgi... Vienmēr, kad man ir slikti, es nokļūstu šeit... Vienmēr.
Pār vaigiem ritēja asaras. Biju sagrauta. Mana sirds piederēja Dominikam. Idiote! Es zināju, ka tas NAV iespējams, bet es cerēju... Muļķe! Iemīlējos būdama mirusi. Tam nedrīksēja notikt... Tam nebija lemts... Es tikai sāpināju pati sevi. Kārtējo reizi...
Sajutu smiltis, kuras apņēma mani. Sajutu jūras sāļo brīzi. Negaiss... Tas laiks, kad satiku Dominiku. Tas bija tas laiks...
Es vairs necentos skaidrot, kāpēc es jūtu, kāpēc es palieku par cilvēku, kāpēc es esmu šeit. Es vienkārši centos izdzīvot...
Bet kas man vispār iepatikās Dominikā? Laikam man likās, ka viņš ir savādāks. Bet izrādās, ka... Es nevaru neko pateikt. Es nezinu, kādi ir citi. Es to neuzzināšu...
Prāts sprāga. Sāpēs pārņēma. Es grimstu savās emocijās.
"MAITA!" iekliedzos pilnā balsī.
Tai brīdī iespēja zibens. Un man palika vieglāk... Man vajag atbrīvoties no emocijām. Lai atgūtu skaidru prātu, man vajag brīvību.
"ĒZELIS!" iekliedzos un vēlviens zibens.
Vējš purināja manus matus. Lietus nomierināja manu degošo ķermeni. Sāpes. Man tādu vairs nekad nebūs... Es pati atradīšu slepkavu. Ja neviens nevēlās palīdzēt, tad izdarīšu es to pati. Nekas sarežģits, bet pirms tam...
"Pid*rs! Kuces dēls! Kazol! Loh! Job*nais asshole. Burn in hell! Die painfull! Gav*o ti!" izkliedzos.
Es teicu visu, kas man uzkrājās. Katrs vārds bija zibens spēriens. Katra izteiktā doma pastiprināja lietu, vējš bija nevaldāms. Daba parāda manu būtību. Dēmons. Es esmu vilks aitas ādā. Es neesmu pelnījusi laimi. Neviens nav pelnījis laimi. Visi ir nelieši. Visi ir meļi. Visa pasaule melo. Visa pasaule cieš.
Labi, ka neviena nebija apkārt. Katra mana doma pasliktināja situāciju. Bet mani kliedzieni bija sajaukti ar asarām. Es raudāju, jo sapratu, ka nekad nespēšu būt laimīga. Es esmu nolādētā. Iemīlējusies, nosodītā, mirusī...
"Sāra..." dzirdēju čukstus ap sevi, "Parādies mums."
Čuksti sāka kļūt skaļaki. Es zināju, kas mani sauca. Es zināju, ka viņi grib runāt ar mani. Bet tas nav labākais laiks.
"Parādies..." čuksti turpinājās.
Tie sāka mani ietvert kā migla. Jūs gribat mani? Saņemiet!
"Ko jūs gribāt!" iespiedzos, atrodoties Annas mājā.
Visi logi un durvis atsprāga vaļā. Vējš ienesa vēsumu telpā. Bailes pildīja telpu. Sešas baiļu pilnas acis skatījās uz mani. Ieraugot viņu, es sabruku ceļos.
Negaiss ņēmās pilnā sparā. Zibeņi, pērkons, vējš, lietus.
Es vairs to nespēju. Man vairs nav spēka stāties pretī visam. Nāvi uzskata par atbrīvojumu. Varbūt tas tā ir, bet es to neesmi pelnījusi. Es esmu nožēlojama...
