local-stats-pixel fb-conv-api

Nāves Skūpsts 125

Tā kā es slimoju, daļu ielikšu no rīta, jo vakarā būs slinkums emotion

Uzmanību! Teksts satur vienkāršrunas vārdus!

Enjoy!

"Sveiki!" palātā iegāja medmāsa, "Kā klājas?"

Sievietei varētu būt ap 25 gadiem. Māsiņai bija blondi mati, nedaudz apaļīga, bet viņai tas piestāvēja, acis bija koši pelēkas. Es vēl nekad nebiju redzējusi tādas acis. Ja es būtu puisis, es kristu ceļos no viņas skaistuma. Bet tā, ka esmu meiča, varu viņu tikai pētīt un izrādīt skaudību. Bet kāpēc man to vajag? Varbūt neesmu tik skaista, kā viņa, bet esmu apmierināta ar sevi. Es esmu taču mirusi. Kāpēc stresot? Āaaa.... Māsiņu sauc Amanda. Piemirsu pateikt.

"Sveika," Dominiks pasmaidīja.

"Uuuuu... Smaids. Sen neredzēts," iesmējos, bet puisis ignorēja.

"Klausies," Amandas seja nomainījās, "Man tev kas svarīgs sakāms..."

"Klausos."

Amanda apsēdās gultā blakus Dominikam.

"Tu taču nezini, kā tiki šeit, vai ne?" Amanda nopietni iejautājās.

"Es nejautāju, bet ja zini, saki."

"Es tevi šeit atvedu," sieviete nopūtas.

"Paldies," viņš pasmaidīja.

"Tu tiešām nedusmojies, jo tev taču...." Amanda paskatās uz puiša rokām.

"Dzīve ir jānovērtē. Tagad es to sapratu..." puiša zilās acis paskatījās uz mani.

Es atrados pie loga, tāpēc Amanda noteikti domā, ka Dominiks pēta debesis.

"Tad labi...." sieviete atviegloti nopūtās, "Rīt tevi izraksta."

"Jauki," puisis nomurmināja.

"Še," Amanda iedod lapiņu un pieceļas, "Pazvani."

Es momentā pielidoju pie puiša. Rokās viņam bija numurs.

"Pielūdzēja..." ieteicos, "Es taču tev teicu."

"Aizveries..." puisis neapmierināti atbildēja.

"Kāpēc? Viņa ir perfekta! Skaista, izpalīdzīga, jauka..."

"Bet nafig viņa līda degošajā mašīnā! Es sajutu degšanas smaku! Viņa taču varēja iet bojā...." Dominiks dusmīgi norūca.

Amandai nekas nenotiktu, jo es taču izvilku puisi no degošās mašīnas. Es sadegu, glābjot Dominiku.

"Dominik..." nopūtos, biju gatava pateikt visu.

"Atvaino...." Dominiks pasmaidīja, "Visas dusmas izmetu uz tevi. Negribi kaut ko uzspēlēt?"

"Uzspēlēt?"

"To spēli... Nu viens no diviem?"

"Labi..." nopūtos.

Nē... Es neteikšu taisnību. Noklusēšu. Jēgas nebūs, ja pateikšu. Un Amandai Dominiks patīk. Varbūt sanāks pāris? Nu būs labāks par Dominiku un Ešliju.

"Tātad," puisis parādija gudru sejas izteiksmi, "JB vai 1D?"

"Neviens," iesmējos, "Mana kārta! Ešlija vai Amanda?"

"Kāda saistība ar viņām? Neatbildēšu...." Dominiks sakrutstoja rokas.

Es sāku rēkt.

***

"Laipni lūgti manā pilī!" Dominiks iesmējas, atverot man durvis.

"Paldies, princi," iesmējos.

Dominiks dzīvoja desmitajā stāvā. Dzīvoklis nebija liels. Divas istabas, virtuve, neliels gaitenis, vannas istaba.

"Tu nedzīvo viens?" pajautāju, ieraugot, ka abās istabās ir gultas.

"Man ir istabas biedrs, bet viņš aizbrauca pie vecākiem uz pāris nedēļām. Neuztraucies...." Dominiks iesmējās.

"Skaidrs..."

Sāku pētīt visu. Tik daudz gleznu. Redzams, ka Dominikam patīk gleznot. Pie sienas karājas ģitāra. Muzikants? Istabā bija ievērots minimālisms. Gulta, skapis, galds, krēsls. Viss... Pārējo telpu aizņem gleznas un uz sienas ir tikai ģitāra.

"Gribi ēst?" puisis iekliedzās no virtuves.

"Nedomāju visu," iesmējos aiz viņa muguras, jo jau paspēju teleportēties.

"Nebiedē mani tā..." puisis norūca.

"Labi zaķīt," iesmējos.

***

"Skatīsies kā šausmeni, princesīt?" Dominiks gribēja mani pakaitināt.

"Un kādu, princīt?" ierēcu.

"Redzēji "The Human Centipede"?"

"Tu joko?" es uzmetu viņam skatienu, "Es no trailera gandrīz apvēmos."

"Tad labi, jo skatīsimies otro daļu," Dominiks iesmējas.

"Tu gribi manu nāvi?"

"Tev nav ko uztraukties, tu taču esi mirusi," puisis uzsmaidīja.

***

"Viss... Nekas ļauns nebija, vai ne?" Dominiks laimīgs ierunājās.

Es priekšā mutei turēju rokas. Esmu mirusi, es nevaru vemt vai ko tamlīdzīgu,bet tagad ļoti gribētos to izdarīt...

"Jukušais..." izmocīju.

"Nekas..." puisis pasmējās, "Es iešu gulēt. Tu nevarētu pazust?"

"Iešu vemt... Līdz rītdienai... " es teleportējos prom.

Atrados pie jūras. Man vajag nomierināties. Tā ir tikai vispretīgākā filma pasaulē. Nav brīnums, ka ti aizliedza Lielbritānijā...

***

"Dominik!" iekliedzos, teleportēdamās no rīta viņa istabā.

"Sāra!" puisis iekliedzās un paķēra dvieli.

"Upps..." uzreiz pagriezos.

Nezinu, vai mirusī spēj nosarkt, bet tagad es būtu sarkana kā biete. Dominiks bija pilnīgi kails. Viņš laikam tikko no dušas izgāja... Good job, Sāra!

"Nedari tā vairs nekad!" puisis aizrādīja.

"Varu pagriezties atpakaļ?" klusā un mīļā balsī jautāju.

"Griezies...." Dominiks norūca, pēdējā laikā viņš to dara bieži.

"Wow..." nopūtos.

Dominiks bija uzvelcis bikses, bet pārējais bija kails. AAAA.... Viņa ķermenis bija perfekti trenēts. Dažviet redzmani tetovējumi.

"Kaut ko teici?" Dominiks pagriezās.

"Ne, ne, ne," saraustīti atbildēju.

"Tad labi," puisis iesmējās, "Klau, kas tā par lietu... Nu lai tu kļūtu brīva..."

"Vajag uzzināt, kas ir slepkava..."

"Bet policija neatrada?"

"Nolika manu lietu neatrisināto nodaļā."

"Bet kā es tev varēšu palīdzēt?"

"Nezinu..." nopūtos.

"Neuztraucies, atradīsim," Dominiks iesmējās.

***

Pagāja jau divas nedēļas. Dominiks gāja uz policiju. Jautāja par lietu, bet tā arī tālāk netikām... Šis divas nedēļas... Viņas man lika iemīlēties dzīvajā atkal. Bet tas nav iespējas... Nāve ir šķērslis, ko vēl neviens nav pārvarējis.

"Eu, kur ir tava caca?" iejautājos, atcerēdamās par Ešliju.

"Karību jūrā pie mīļākā," puisis vienaldzīgi atbildēja.

"Ko?" šoks.

"Neuztraucies, es zinu, ka viņai ir vairāk mīļakie... " vienaldzība puiša balsī sāka mani biedēt.

"Bet kāpēc tu to pieļauj?"

"Man pret viņu nav nekādu jūtu... Viņa ir mana krājkase. Tēvs miljonārs, kāpēc gan ne?"

"Tu nu gan dod..."

"Iepatīkos tai kucei, tagad dzīvoju kā niere taukos. Ko gribu, to nopērk. Bet saprāta robežās. Laikam," Dominiks ļauni iesmējas.

"Tad pazvani Amandai," pārtraucu šo vājprātu, "Tu viņai iekriti acīs."

"Ko?" puisis nopētīja mani.

"Tu patīc Amandai. Tai meitenei, kas tevi izglāba..."

Nolēmu, ka Dominikam jābūt laimīgam. Negribu pieļaut, ka viņš visu dzīvi tā nodzīvos... Bez īstas mīlestības, bez ģimenes, bez īstas nākotnes. Kā es...

"Un kāpēc tu tā domā?"

"Esmu meitene, tas mums ir gēnos," iesmējos.

Dominiks pēkšņi palika drūms.

"Kas notika?" piegāju pie puiša.

"Es nevaru to darīt..." Dominiks nočukstēja.

"Samantas dēļ?"

"Kā tu to zini?" Dominiks šokēti paska'tas uz mani.

"Es nezinu, es to vienkārši sajutu... Kas bija noticis?"

"Viņa..." Dominiks apstājās, bet tad saņēma spēkus un turpināja, "Viņa bija mana lielā mīlestība. Es vairs nekad nespēšu nevienu tā mīlēt kā to sievišķi. Viņa paņēma manu sirdi līdzi uz aizpasauli. Zini, kas notika 11. septembrī 2001. gadā?"

"Tu taču negribi teikt, ka..." apstājos, jo sajutu, ka emocijas mani pārņem.

Nāve atņem ķermeni, bet ne dvēseli. Emovijas paliek. Amiņas paliek. Sāpēs paliek. Man pār vaigiem sāka tecēt asaras, jo redzēju, kā piles iziet caur manām rokām un nokrīt uz grīdas

"Viņa apskatīja pilsētu.... Viņa atradās..." Dominiks apstājās, jo pār vaigu sāka tecēt asara arī viņam.

Daži to uzskatītu pār vājumu. Bet tas ir spēks... Spēks izstāstīt visu. Kaut emocijas pārņemt, atvērties citam.

"Tāpēc rētas..." piegāju pie Dominika.

Kā es gribēju tagad viņu apskaut. Sajust siltumu. Atkal kļūt par cilvēku...

"Zvani," klusumā mana balss izklausījās draudīga, "Tu nedrīksti nogrimt atmiņās..."

"Es negribu viņu aizmirst."

"Tu nedrīksti viņu aizmirst. Bet tev jāatlaiž pagātne. Atceries Samantu, bet turpini ticēt cilvēkiem. Neaizveries. Un tici nākotnei, tā būs gaišaka nekā tu domā..."

"Vai nākotnei vispār jēga ir?"

"Tici tai, jo es vairs to nespēju..." nopūtos, "Tu esi savas laimes licējs..."

"Tu tiešām eksistē?" Dominiks nopētīja mani kārtējo reizi.

"Es neesmu tavs iedomu tēls, lai cik man ļoti gribētos būt tāds..."

106 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

++ !

0 0 atbildēt

++++

Veseļojies emotion

0 0 atbildēt