Daļa vakaram ^.^
Tas bija brīdinājums.... Tu neklausījies.... Vai niecība cerēja mani uzveikt? Mani?
Galvā skanēja balss... Griezīgā un biedējošā balss. Pār ķermeni pāršlāca baiļu aukstums. Bailes nevarēja salīdzināt ar sāpēm. Kas tas ir? Kas grib mani sodīt?
"Ize..."
"Kap..."
"Atva..."
"La..."
Dzirdēju balsis, kas apņēma mani. Sajutu, kā tieku piecelta. Sāpes...
Padodies! TU NEVARI IZGLĀBTIES!
Galva bija gatava uzsprāgt. Šie vārdi atbalsojās manā apziņā. Viss saplūda. Sāpēs, realitāte, pagātne, ilūzijas... Mani apņēma tumsa, kurā gaisma mani žilbināja. Mani pārņēma degšana, kas lika man salt. Smiekli, kas lika raudāt. Krāsas, kas pārvēta visu melnbaltu. Paradīze, kura pārvēršas ellē...
"Nepadod...." dzirdēju čukstus, "Tu nedrīk...."
Padodies!
Es esmu gatava padodies. Viss. Nekam nav vairs jēgas. Nekādu sāpju. Nekādu jūtu. Nekādu emociju. Tikai elle...
"Sāra...." tikko dzirdami čuksti manī pamodina cerību.
Es neesmu zaudēta. Es nepadošos. NEPADOŠOS BEZ CĪŅAS!
Muļķe....
Sajutu vēsumu. Tas mazināja sāpes. Es sajutu siltumu, kas rādīja ceļu no šīs elles prom. Es esmu dzīva...
"Kas pie velna notiek!?!" dzirdēju pazīstamu balsi, "Vai spoks tiešām var nomirt vēlreiz?"
"Es ienīstu vārdu spoks..." nočukstēju un pievēru acis.
"Sāra..." Dominiks atviegloti nopūtās.
Es nopētīju puisi. Viņš viss bija asinīs. Seja bija pavisam bāla. Tagad viņš izskatījās pēc vampīra.
"Tu izskaties pēc Edvarda Kalena...." nočukstēju, pieskaroties visvairāk sāpošajai vietai.
"Aizveries..." Dominiks norūca, "Kas pie velna tikko notika?!?"
"Man nav ne jausmas..." centos atspiesties pret sienu.
"Vienkārši elle..."
"Es tikko no turienes... Tāpēc nevajag te tagad..."
Sāpes sāka mazināties. Bet galva joprojām kūpēja.
"Aita..." Dominiks norūca, apsēsdamies man blakus.
"Paldies..." nopūtos, saprasdama, ka Dominiks izglāba mani no elles... Tikai viņš...
"Nav par ko. Varu tevi nosaukt arī sliktākos vārdos..."
"Tu saprati par ko...."
Es slīdēju lēnām gar sienu. Es gribēju sajust grīdas vēsumu. Nezinu, bet man patīk sajust visu atkal. Kāpēc tā notiek? Kāpēc tam visam tā vajadzēja notikt? Atbilžu nav.
Sajutu siltumu. Pagriezu galvu. Es biju atspiedusies pret Dominika plecu. Siltums. TIk patīkam. Sāpēs pārgāja. Es sajutu atkal brīvību.
"Ahhh...." Dominiks nopūtās un... Aplika vienu roku ap maniem pleciem, "Kāpēc tev vajag bojāt manu dzīvi?"
"Siltums..." es tikai ievaidējos un apskāvu puisi.
Tas siltums.... Es kļuvu atkarīga no tā. Liekas, ka visu dzīvi salu, bet tagad sajutu to.
"Nāc šurp...." Dominiks ievilka mani klēpī un apskāva ar abām rokām.
Es sāku murrāt kā mazs kaķēns. Jocīgi, bet man bija vienalga. Es sajutu siltumu. Es biju gatava aizmigt Dominika skavās.
"Es tevi arī jūtu..." puisis iečukstēja ausī.
"Esmu auksta, pretīga un..." es izgāju caur Dominika ķermeni,"Ne... Ne. Ne. Ne. Nevar būt. Ne. NE. NĒ!"
Viss izgaisa. Uz brīdi es biju atkal dzīva, bet tagad... Es neko vairs nejūtu. Bet es gribu to sajūtu ATPAKAĻ.
Sāku histērisiki grābt Dominiku. Bet es katru reizi izgāju caur viņu. Es negribu... Sačokurojos un sāku raudāt...
"Sāra..." Dominiks centās mani mierināt.
Padodies instinktiem. Padodies...
Nē... Nē! Es nepadošos. Es izglābšu sevi. Es dabūšu to, ko vēlos. Slepkava tik viegli netiks prom...
Piecēlos un paskatījos uz Dominiku. Asinis bija pazudušas. Palāta bija tīra.
"Tev nav bail, ka kāds ieies?" iejautājos, nevēlēdamās domāt par tikko notikušo.
"Tagad klusā stunda... Visi guļ."
"Par trako neuzskatīs, ka runā pats ar sevi?"
"Es neizciestu tavus kliedzienus..." Dominika sejā parādījās jocīgs smaids, "Nācās tevi glābt..."
"Pedobear..." nopūtos.
"Troll," Dominiks, ilgi nedomājot, atbildēja.
"Kāpēc?" uzmetu jautājošu skatienu.
"Pirms pāris minūtēm tu miri vai nost, bet tagad jau sēdi laimīga..."
"Aaa..." parādīju gudru sejas izteiksmi, "Zini?"
"Ko?" puisis noskatījās, kā es piecēlos.
"Esmu trollis, vai ne? Tātad...." iesmējos, "Trololololo lalala, Oh-hahaha-ho Haha-hehe-ho, Hohoho-he-ho, Hahahaha-ho"
"Nevajag..." Dominiks ievaidējās.
"Lolololololo, Lolololololo, Lolololololo, Lololo-LOL! " taču es turpināju dziedāt.
"Lūdzu viss..."
"Viss," paklanījos.
"Ja es varētu, es tagad applaudētu..." Dominiks nomurmināja.
"Noteikti...."
Tā kā esmu pieslimusi, dikti nepiekasāties, labi? ^.^
