Nu tā pēc īpaša pasūtījuma no Loveisdarkness atsāku rakstīt stāstu turklāt ar man vēl nebijušu tēmu : nāve. Ceru, ka patiks.
Bija tumšs ap 22.00 vakarā. Kāda meitene pastaigājos pa parku. Pēkšni viņš viņu noskūpstīja.
- Laila, es tevi mīlu. - viņš nočukstēja.
- Es tevi arī. - viņa gandrīz nedzirdami nočukstēju.
- Sulbie jaunieši ar savu mīlestību. Bučojas uz katra stūra. - es klusi jo klusi norūcu. Man apnika sēdēt tur krūmos un es devos pie tiem jauniešiem es pielavījos viņiem klusi jo klusi un pirmo saķēru puisi. Meitene klusi iespiedzās un metās bēgt es puisism aši pārgriezu rīkli un metos pakaļ meitenei. Dzirdēju viņas satraukto elsošanu aiz koka, bet negāju vēl uz koka pusi.
- Nāc ārā meitēn, nebaidies tev nemaz nesāpēs tas būs ātri. - es skarbi noteicu.
Meitene laikam saprata, ka netiks cauri dzīva un atnācapie manis es viņai ātri pārgriezu rīkli tāpat kā puisim un pateicu paldies , ka viņa pati atnāca pie manis.
Uz meitenes līķa atstāju vēstuli :
Dārgais cilvēk, kas atrada šo līķi, tu mirsi nākamais neuztraucies es tevi atradīšu, lai kur tu arī būtu ielīdis es tevi vienalga atradīšu.
Ar cieņu
Slepkava
Šī būs tāda īsa nodaļa tā, lai jūs saprastu par ko apmēram ir šis stāsts gribētu dzirdēt kritiku un uzslavas. Paldies eess par dziesmu ( Linkin park Bring to my life) Tiešām iedvesmoja
