http://spoki.tvnet.lv/literatura/Namins-2nodala/650924
3.nodaļa
Namiņš.
Nonākusi līdz meža malai, ievēroju savu baru. Un Jāņa brāli. Kārlis rokās turēja saldumu maisu. Viņš laikam šodienu gaidīja visvairāk. Redzēju tālumā namiņu, kas bija tik ļoti aizaudzis, ka mājas sienas nebija labi redzamas. Es jutu, ka iekšēji man ir uztraukums par kaut ko, kas varētu notikt ar mani, bet es nepadošos uztraukuma dēļ no riska.
Pietuvojos baram. Meitenes mani vēroja ar apbrīnu, bet zēni mazliet nosodoši. Jā, ciemā ir aizliegts pret vecākajiem izturēties ar necieņu, bet... Ko darīt, ja tevi aizvaino? Es paskatījos uz Jāni. Tad uz Kārli. Es pasmaidīju.
- Saldumi ir? – izsmejoši jautāju.
- Jā! Gatava? Tev tur jābūt tikai stunda.
- Labi. Es izturēšu. – pasmaidīju.
- Ja, kas notiek, - ierunājās Jānis, - sauc mūs cik spēka. Mēs dabūsim palīdzību. Ja iekrīti kaut kur, jo māja ir veca.
- Labi. – un devos uz namiņu. – Nenododiet mani! – visi pamāja.
Tā kā durvis bija aizsistas ciet, man vajadzēja kāpt iekšā caur izsisto logu. Logs bija vienīgais variants, kur varēja tikt. Zēni mani uzcēla, lai es varētu uzmanīgāk tikt iekšā. Ielēkusi namiņā, izpētīju telpu. Esmu ielēkusi virtuvē. Nolecu zemē no palodzes. Logu rotāja rūtoti, nodzeltējuši aizkari.
Virtuve biju noputējusi ar putekļiem. Maza, bet skaista telpa. Daži naži, kas bija redzami uz galda ir sarūsējuši. Arī karotes un dakšiņas bija mazliet ierūsējušas. Virtuve varētu būt mājīga, ja šeit mazliet atjaunotu. Vispār šeit smirdēja. Pēc kaut kā puvuša. Saprotams, smaržos pēc kaut kā veca, ja šeit ir pamests namiņš. Lēniem, uzmanīgiem soļiem devos izpētīt plauktu saturu. Plaukti bija no kaut kāda koka, kas no vecuma bija nedaudz sašķiebies. Augšējos plauktos bija saliktas tējas servīze, tējkannas ar puķēm, šķīvji ar ziediem un augiem, krūzes ar zīmējumiem. Tur vēl atradās kaltēti augi, kas izskatījās, ka tūlīt sadrups no viegla pieskāriena. Arī dažas garšvielas un milti stāvēja plauktā. Galds, kas bija zem plaukta, atradās daudz netīru pleķi. Uz galda stāvēja atkal tie augi, kas bija plauktos. Stāvēja dēlītis, kur bija iesākts griezt kāds auglis, kas nu jau ir sažuvis un sapuvis. Paskatījos uz lielo plīti. Bija katls uz plīts, kur smirdēja pēc kaut kā veca un skāba. Paskatoties iekšā, tur bija zaļa mikstūra. Un metējās blakus tie paši augi un ziedi. Sapratu, ka tās ir bijušas zāles. Atvēru dažas atvilktnes, protams, kas padevās maniem spēkiem. Dažās atvilktnēs bija grāmatas un burtnīcas. Citās atvilktnēs virtuves piederumi.
Es paņēmu apskatīt kādu grāmatu. „Kā pagatavot no augiem zāles”. Sapratu, ka šeit agrāk ir dzīvojis kāds cilvēks vai cilvēki, kas bija ārsts vai ārsti. Noliku grāmatu. Paņēmu kādu burtnīcu. Atvērusi vaļā, man pavērās dzeltenās lapas, kas gadsimtiem nav aiztiktas. Tās bija trauslas un plānas. Atšķīrusi kādu lappusi, lasīju par kādu ziedi, kas palīdz pret iekaisumiem. Tur vēl bija citas ziedes un sīrupi, bet es neiedziļinājos. Nolikusi atpakaļ to, nožēloju, ka nepaņēmu somu līdzi. Zinu, ka zagt ir slikti, bet šeit bija noderīgi padomi, kad esi saslimis. Paskatījos uz durvīm, kas bija pie sienas. Atvēru to.
Tas bija pieliekamais. No turienes nāca pretīgs smārds ar veciem, puvušiem ēdieniem. Sapelējis, paša gatavots siers, maize sapelējusi, piens ieskābis un... Žurka! Es iespiedzos. Ātri aizcirtusi ciet durvis, es bailēs nošļuku pie zemes. Žurka nebija dzīva, bet tas bija miris un izskatījās briesmīgi. Laikam teiciens par pakārušos peli, kur nav ēdiena ir taisnība.
Dzirdēju zēnus kliedzam, ka man atlikušas četrdesmit minūtes. Tik ātri pagājušas divdesmit? Laikam, ka jā. Es nolemju nekur neiet. Palikt virtuvē. Es sēdēju un centos paciest smārdu. Tomēr skābā puvuma smarža bendēja mani. Tāpēc devos tālāk.
Es iegāju telpā, ka bija mazliet lielāka par virtuvi. Laikam viesistaba. Šeit bija daudz krēslu, liels galds un kamīns, un dīvāns. Sienas rotāja daži paša zīmēti zīmējumi. Logus rotāja ieplīsušie stikli un ārpusē iesistie dēļi. Arī šeit bija aizkari, kas bija visai nodzeltējuši un tie kādreiz laikam bija puķaini. Šeit arī bija plaukti, kur stāvēja mazas burciņas un pudelītes. Laikam zāles trauki. Piegāju pie galda. Tur stāvēja papīrs. Centos salasīt rokrakstu, kas bija mazliet padzisis. Salasīt es neko nespēju. Blakus stāvēja vēl grāmatu un tad papīru ar daudziem zīmējumiem. Vēlējos apskatīt zīmējumus, kad dzirdēju – krakšķ. Zem kājām ielūza koka grīda. Es sastingu. Pār ķermeni skrēja aukstas tirpas. Grīda šajā vietā laikam bija iepuvusi. Centos ātri tikt prom, kad, mana kāja izkrita cauri grīdai. Man palika bail. Es biju iestrēgusi. Es centos nomierināt sevi. Pakāpeniski nomierinājos. Man bija iestrēgusi vien viena kāja. Centos atslābt. Es apsēdos. Viegliņām vilkos no ielūzušās vietas prom, lēnām velkot kāju. Kolīdz izvilkusi biju savu kāju, es lēnam pavilkos nost, skatoties vai vēl, kāds dēlis nav iepuvis. Tikusi ārā un prom no sapuvušiem dēļiem, es piecēlos. Es ātri, bet uzmanīgi devos atpakaļ uz virtuvi.
Atgriezusies turp, zēni kliedza, ka ir palikušas vien piecpadsmit minūtes. Es cerēju, ka šeit nosēdēšu, bet mana ziņkārība dzina doties tālāk pētīt mājokli. Devusies tālāk, nonācu atkal viesistabā. Bija divas durvis, kas veda kaut kur. Es gāju pie tām, kas bija tuvāk virtuvei. Gatavojos tos atvērt. Atvērusi, ievēroju, ka durvis ved uz kāpnēm, kas ved uz leju. Pagrabs. Pagrabos šeit laikam glabāja kādus ievārījumus, sulas un, protams, zāles... Devos pie nākamajām durvīm. Pirms biju šķērsojusi istabu, ar acs kaktiņu uzmetu skatienu uz dīvānu. To iepriekš īpaši neizpētīju. Bija daži spilveni, pleds. Pie dīvāna bija krēsls, kur gulēja... MIRIS KAĶIS!!! Es bailēs sastingu. Ha, cik varena sajūta ir redzēt beigtu kaķi, kurš ir mazliet apgrauzts un iepuvis. Izskatījās, ka kad tas nomiris, palika par žurku barību. Es lēnām novērsu skatu no kaķa un skriešus devos uz nākamajām durvīm. Vietām čīkstēja grīda.
Atvērusi durvis, ieskrējusi iekšā telpā, es aizcirtu aiz sevi durvis. Es dzirdēju zēnus saucam, ka laiks beidzies. Es domāju ātri izpētīt telpu un doties prom. Es sāku pētīt telpu. Es ievēroju, ka šeit ir galds, krēsls, skapis, spogulis un gulta. Sienu arī rotāja zīmējumi. Logu rotāja aizkari, kas kādreiz bijuši zaļi, bet tagad izskatījās netīri. Es apskatījos uz gultas pusi. Manas acis iepletās. Es gultā ieraudzīju...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Namins-4nodala/658079
