Tātad tā.Sen biju sākusi rakstīt stāstu.Stāsts,kurš nav tik labs kā Kimberliii vai Zanduchii garadarbi,bet vismaz atšķiras no puslīdz līdzīgajiem Spoku romāniem.Visas nodaļas sen jau uz lapas,bet redz,kad pazūd internets,tikkai tad rodas iedvasma pārrakstīt :D
P.S.Atvainojiet par gramatiku,jo tā nav mana stiprā puse.Un par cik man pašlaik galvā darās pavisam cits stāsts,šis var būt dīvains.
P.S.S.Man nav nekādas nojaumsas kādēļ šo stāstu nosaucu par ‘Nakts aizsegā’.
---
Es kritu melnā tumsā.Tās noslēpums apvija mani un aicināja tajā dziļāk.
Grūdiens.
Un atkal ieraudzīju viņu.
Viņai bija gari,balti mati un kaut kāda seno laiku melna kleitiņa.Kā no 18 gadsimta fotogrāfijas izskāpusi.Meitene tikai blenza uz mani.Viņas dziļās,sarkanās acis gailēja tumsā.
***
‘’Firziķe mana!’’ Krista ar smaidu sejā iesaucās.’’Es tevi jau 10 minūtes gaidu!Nu,kā pa dzīvi?Gribi nākt uz pārtiju pie Diānas?’’draudzene centās mani uzmundrināt,jo biju diezgan saskumusi.’’Nē...Ne šodien,labi?’’.
‘’Āw,nu okī.Aij zvans!Labi,čau!’’Kristai jau bija skaidrs,ka es bastošu.Atnakot uz skolu,es ieraudzīju Laimu Jura apskāvienos.Vēl nesen viņa bija mana labākā draudzene,bet tagad meitene bija kopā ar manu puisi.Nē,jau sen izlēmu šeit vairs nepalikt.Klusām izlavījos ārā no skolas un devos uz Rimi.
Esot pie mājām,ieklausījos.Tākā dārdēja skaļa mūzika,sapratu ka mammas nav mājās,bet diemžēl Haralds arī ir nolēmis bastot.Lēnām atslēdzu durvis,bet redzot skatam kas manā priekšā pavērās,man gandrīz izspraucās kliedziens.Visapkārt mētājās visdažādākās mantas,arī drēbes,itkā būtu bijis cīniņš.Satraukta paķēru pirmo lietu kas gadījās pa rokai-tā bija mammas apgleznotā zilā vāze ar baltiem delfīniem.Tā vienmēr stāvēja koridorā uz galdiņa ar ūdeni tajā,pat ja ziedus tur neviens nelika.Satraukta devos uz dzīvojamo istabu,jo šķita,ka te patiešām ir bijis kāds zaglis.Es gandrīz paklupu ieraugot Haraldu un Annemariju skūpstāmies.Mans brālis viņa ilggadējai draudzenei bija nopircis mazu,dzeltenu sirsniņpiekariņu,bet pats sev-zilu.Tie bija precīzi tādi paši kādi mums ar Juri bijuši.Aši nolaidu vāzi un devos uz savu istabu.’’Elīn,pagaidi!’’ šķiet,ka Haralds saprata visu,bet pakaļ man neskrēja.
Juris.Kā man viņa pietrūkst.Jā,es meloju visiem,sakot ka viņš ir pagātne un sen jau aizmirsts.Attiecības var beigt,bet mīlestību gan nevar.Sašļukusi iegrimu spilvenā,ļaujot asarām sākt ritēt par vaigiem.
Vai man turpināt?
